4) apkopot un analizēt informāciju par valsts īpašumu un pašvaldību īpašumu privatizācijas gaitu (3.8. punkts).
Ekonomisko reformu ministrijai bija tiesības pieprasīt, lai ministrijas un citas valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī uzņēmumi un organizācijas obligāti izpildītu Ekonomisko reformu ministra pavēles ar valsts īpašuma un pašvaldību īpašuma privatizāciju saistītos jautājumos, un, ja konstatēti LR likumu pārkāpumi vai nav ievērotas valsts tautsaimniecības intereses šo objektu privatizācijas procesā, iesniegt LR Ministru padomei priekšlikumus par attiecīgo objektu privatizācijas apturēšanu (4.2. punkts).
Kaut ministrijai bija ļoti plašas pilnvaras un funkcijas, tai tomēr nebija piešķirtas tiesības izdot likumu skaidrojumus, kuri paplašināti iztulko likumu.
Ņemot vērā, ka Ekonomikas ministrija, kura sniedza izskatāmo skaidrojumu, darbojās bez nolikuma, tās skaidrojuma obligātumu Zemkopības ministrijai var apšaubīt. Ir ļoti apšaubāms, vai tiesa atzīs šī skaidrojuma obligāto raksturu.
Zemkopības ministrija ļoti riskēja, izmantojot kā tiesisko pamatu valsts firmas Rēzeknes maiznieks pārdošanai šo apstrīdamo likuma iztulkojumu. Zemkopības ministrijai skaidrojums būtu saistošs tajā gadījumā, ja šo skaidrojumu izsniegtu pats likumdevējs.
Secinājums
Ekonomikas ministrijas 1994. gada 6. janvāra ar vēstuli Nr. 3–10 sniegtais izskaidrojums jautājumā par bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesībām, kurš ir sniegts Maizes pārstrādes valsts uzņēmumu privatizācijas komisijai, ir apstrīdams.
Par Annas Borises tiesībām uz zemi Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 167–173
Informācijas lapā, kura ir sagatavota 1993. gada 25. jūlijā, par bijušo īpašnieku zemi ir teikts, ka bijušie īpašnieki uz 1993. gada 5. martu nav pieteikušies.
Starp dokumentiem, kuri nodoti izpētīšanai, ir atrodams vienīgi viens dokuments, kurā apstiprina, ka Annai Borisei ir tiesības uz zemi Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 167–173 — Rēzeknes pilsētas valdes 1993. gada 1. decembra lēmums Nr. 116–1 par īpašuma tiesību atjaunošanu un lietošanas tiesību piešķiršanu uz zemi.
Rēzeknes pilsētas valde 1993. gada 1. decembrī pieņēma lēmumu Nr. 116–1 "Par īpašuma tiesību atjaunošanu un lietošanas tiesību piešķiršanu uz zemi". Pamatojoties uz zemes un namīpašumu denacionalizācijas komisijas 1993. gada 24. novembra sēdes protokolu pilsētas valde nolēma atjaunot Jāņa Širina mantiniecei Annai Borisei, dzīvojošai Rēzeknes rajonā Vēremu pagastā "Lejas Ančupānos", īpašuma tiesības uz zemi Makašenu pagastā "Lejas Ančupānu" sādžas viensētā Nr. 13 (agrākā adrese) 99 950 kvadrātmetru platībā. Valde nolēma nodot Annai Borisei īpašumā zemi Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 167–173, 25 270 kvadrātmetru platībā. Par ceļu joslas aizņemtajiem 4680 kvadrātmetriem paredzēja kompensāciju.
Valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas lietai nav pievienoti nekādi citi dokumenti, kuri apliecinātu, ka Anna Borise ir šīs zemes bijušā īpašnieka mantiniece. Lietai arī nav pievienoti dokumenti par zemi, uz kuras atrodas valsts firma Rēzeknes maiznieks.
Šī slēdziena uzdevumā neietilpst noskaidrot Annas Borises īpašumtiesību uz zemes gabalu Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 167–173, pamatotību.
Secinājums
Zemes gabals, uz kura atrodas valsts firma Rēzeknes maiznieks 4300 kvadrātmetru platībā tika nodots Annai Borisei ar Rēzeknes pilsētas valdes 1993. gada 1. decembra lēmumu Nr. 116–1.
Likumu noteikumi un Maizes pārstrādes valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas darbības, privatizējot valsts firmu Rēzeknes maiznieks
Likuma prasības
Privatizācijas komisijas darbības reglamentēja likums "Par gaļas pārstrādes valsts uzņēmumu privatizāciju", kura 3. pants noteica sekojošu uzņēmumu privatizācijas kārtību.
Pirmais solis ir uzņēmumu privatizācijas komisijas izveidošana.
Nākošais solis ir privatizējamā objekta novērtēšana saskaņā ar likumu "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību".
Trešais solis ir privatizējamā valsts uzņēmuma pārveidošana par valsts akciju sabiedrību saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās".
Ceturtais solis ir privatizācijas noteikumu sagatavošana un to apstiprināšana Zemkopības ministrijā.
Piektais solis ir privatizācijas konkursa sarīkošana un valstij piederošo akciju pārdošana un nodošana.
Sestais solis ir akcionāru sapulces sasaukšana.
Septītais solis ir valsts akciju sabiedrības juridiskā statusa maiņa.
Astotais solis ir lietu nodošana un pieņemšana.
Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju veica maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija, un par privatizācijas procesu atbildēja un to koordinēja Zemkopības ministrija.
Saskaņā ar minētā likuma 4. pantu Zemkopības ministrija veica arī sekojošas funkcijas:
1) izveidoja maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisiju;
2) apstiprināja objekta privatizācijas konkursa noteikumus;
3) apstiprināja uz valsts uzņēmuma bāzes izveidotās uzņēmējsabiedrības valstij piederošo daļu privatizācijas projektus;
4) izskatīja strīdus, kas saistīti ar maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju.
Likuma "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" 11. pants noteica valsts akciju sabiedrības pamatkapitāla veidošanas kārtību un akciju sadalījumu. Novērtētā objekta vērtība veidoja valsts akciju sabiedrības pamatkapitālu. Akciju skaitu, to nominālvērtību un konkrēto sadalījumu katrā privatizējamā objektā noteica privatizācijas komisija, ievērojot šādas proporcijas:
1) uzņēmuma darbiniekiem — līdz 10% akciju;
2) lauksaimniecības produkcijas ražotājiem — 10—40% akciju;
3) citām personām — 51—70% akciju.
Likuma 14. pants noteica akciju realizācijas kārtību citām personām. Citām personām rezervētās akcijas realizējamas tikai konkursa kārtībā kā nedalāma pakete. Konkursā varēja piedalīties atsevišķas fiziskas un juridiskas personas vai to grupas, kas izveidotas uz savstarpēja līguma pamata. Akcijas varēja iegādāties arī par sertifikātiem.
Likuma 15. pants noteica privatizācijas konkursa noteikumu saturu, tai skaitā citu personu akciju apmaksas termiņus, kas nebija ilgāki par trijiem gadiem un nebija maināmi. Citu personu pirmajai iemaksai jābūt vismaz 50% apmērā no akciju paketes nominālvērtības, kas jāizdara divu mēnešu laikā pēc konkursa rezultātu noteikšanas.
Šis likums neparedzēja citu iespēju privatizēt gaļas pārstrādes uzņēmumu, kā tikai pārveidojot valsts uzņēmumu par valsts akciju sabiedrību un tālāk privatizējot akcijas.
Secinājums
Tātad var secināt, ka likumi, kuri reglamentē maizes ražošanas uzņēmumu privatizāciju, neparedz citu iespēju, kā pārveidot šo uzņēmumu akciju sabiedrībā un realizēt akcijas. Akcijas varēja pārdot arī par sertifikātiem.
Likuma izpilde
Valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks privatizācijas projektā, kuru SIA Grifs sastādīja 1993. gada 25. augustā, ir norādīts, ka uzņēmuma nosacītā cena pēc firmas Grifs aprēķiniem sastādīja 246 300 latu.