Saskaņā ar projektu uzņēmumu vajadzēja pārveidot valsts akciju sabiedrībā un akcijas privatizēt, nododot 10% pensiju fondam, 25% privatizējot darbiniekiem un 65% citām fiziskām un juridiskām personām.
Šis projekts netika realizēts.
Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija 1993. gada 20. oktobra sēdē (protokols Nr. 16) deva uzdevumu valsts firmai Rēzeknes maiznieks līdz 1993. gada 17. no-vembrim iesniegt privatizācijas komisijai uzņēmuma inventarizācijas aktus pēc stāvokļa uz 01.10.1993. Komisija arī nolēma lūgt Zemkopības ministriju vienoties ar firmu Coopers& Lybrand par valsts firmas Rēzeknes maiznieks novērtēšanu un nosacītās cenas noteikšanu, kā arī par starptautiskas izsoles rīkošanu. Šajā sēdē arī tika atzīmēts, ka valsts fabrika Rēzeknes maiznieks ir orientēta uz lielu jaudu izmantošanu un tas ir republikas jaunākais maizes ražošanas uzņēmums.
Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija savā sēdē 1994. gada 23. februārī (protokols Nr. 31) apstiprināja privatizējamās valsts firmas Rēzeknes maiznieks galīgo nosacīto cenu 680 000 latu, kā arī noteica akciju skaitu 27 200 parastās akcijas, vienas akcijas nominālvērtība 25 lati. Valsts firmas Rēzeknes maiznieks direktoram tika uzdots reģistrēt valsts akciju sabiedrību.
Ir nepieciešams komentēt šo komisijas lēmumu, jo novērtēt uzņēmumu tika pieaicināta konsultantu firma Coopers&Lybrand, kura to novērtēja pēc dažādām metodēm. Uzņēmuma mantas kopējā vērtība tirgus cena sastādīja 981 313 latus, pamatlīdzekļu kopējā vērtība sastādīja 830 000 latu. Komisija izmantoja savas tiesības piemērot koeficientus un to piemērošanas rezultātā uzņēmuma nosacītā pēc mantas vērtības sastādīja 706 545 latus, pēc peļņas diskonta metodes uzņēmuma vērtība bija 278 000 latu, pēc naudas kustības diskonta metodes uzņēmuma vērtība bija 419 000 latu. Komisija nolēma noteikt uzņēmuma galīgo cenu 680 000 latu. Tātad tika novērtēts uzņēmums, nevis uzņēmuma manta.
1994. gada 12. aprīlī Anna Borise, zemes gabala, uz kura atrodas valsts firma Rēzeknes maiznieks, bijušā īpašnieka mantiniece, iesniedza Zemkopības ministrijai, Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisijai un valsts firmai Rēzeknes maiznieks iesniegumu ar lūgumu pārtraukt uzņēmuma privatizāciju un nepārveidot to par valsts akciju sabiedrību. Savu lūgumu viņa motivēja ar vēlēšanos izmantot likumā paredzētās tiesības bijušajam zemes īpašniekam uz pirmpirkuma tiesību pamata iegūt savā īpašumā ēkas, kas uzceltas uz viņam piederošā zemes gabala. Lai saglabātu darbojošos uzņēmumu, viņa vēlējās nopirkt visu kustamo mantu un apgrozāmos līdzekļus pilnā apjomā, un pēc uzņēmuma novērtēšanas noslēgt ar viņu valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pirkuma–pārdevuma līgumu.
Tātad Anna Borise lūdz pārdot viņai valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks.
Likums neaizliedz personām iesniegt lūgumus, taču likums neparedz, ka gadījumā, ja persona maldīgi izprot savas tiesības, šis lūgums ir jāapmierina.
Kā jau tika komentēts šajā slēdzienā, Annai Borisei nebija pirmpirkuma tiesību uz valsts uzņēmumu, kurš atradās uz viņai nodotās zemes. Bijušajam zemes īpašniekam un tā mantiniekiem piederēja pirmpirkuma tiesības uz pārdodamajām ēkām un būvēm, kuras uzceltas uz viņu zemes. Tā kā tika pārdotas nevis ēkas un būves, bet uzņēmums, nav pamatota atsauce par pirmpirkuma tiesību ievērošanu.
Likums arī neparedzēja, ka gadījumā, ja uz svešas zemes atrodas valsts uzņēmuma ēkas un būves, tad šīs ēkas ir jāpārdod bijušā zemes īpašnieka mantiniekiem.
Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija 1994. gada 4. maijā (protokols Nr. 33) nolēma akceptēt valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas projekta pārtraukšanu un sagatavot valsts firmas Rēzeknes maiznieks pirkuma–pārdevuma līguma projektu. Pirkuma–pārdevuma līgumā iestrādāt šādu maksāšanas kārtību un grafiku:
1) pēc pirkuma–pārdevuma līguma parakstīšanas, bet ne vēlāk kā līdz 1994. gada 1. augustam, pircējs iemaksā privatizācijas fondā 15% no uzņēmuma nosacītās cenas;
2) ne vēlāk kā divu nedēļu laikā pēc pieņemšanas–nodošanas akta parakstīšanas pircējs iemaksā privatizācijas fondā apgrozāmo līdzekļu vērtības pieaugumu;
3) 85% no uzņēmuma nosacītās cenas pircējs apmaksā sekojošos termiņos — līdz 01.07.95. 25%, līdz 01.07.96. 30%, līdz 01.07.97. 30%.
Kā maksāšanas līdzekli, apmaksājot šo uzņēmuma nosacītās cenas daļu, pircējs izmanto latus vai privatizācijas sertifikātus pēc saviem ieskatiem un iespējām.
Tātad Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija, maldīgi izprotot Annas Borises tiesības, nolēma pārtraukt privatizācijas procesu un pārdot viņai par sertifikātiem valsts firmu Rēzeknes maiznieks.
Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija no visiem likumā paredzētajiem privatizācijas soļiem veica tikai pirmo soli — novērtēja uzņēmumu un pieņēma lēmumu par valsts uzņēmuma pārveidošanu par valsts akciju sabiedrību, taču šis lēmums tā arī netika izpildīts.
Pēc Annas Borises iesnieguma saņemšanas privatizācijas process tika pārtraukts, kaut arī likums tādu iespēju neparedzēja.
Secinājums
Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija maldīgi izprata likumu par bijušā zemes īpašnieka mantinieku pirmpirkuma tiesībām uz privatizējamo valsts uzņēmumu, un vadoties no apstrīdamā Ekonomikas ministrijas skaidrojuma par bijušo zemes īpašnieku mantinieku pirmpirkuma tiesībām privatizācijas procesā, pieņēma lēmumu par valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas procesa pārtraukšanu.
Pēc būtības šis lēmums nozīmē nevis privatizācijas procesa pārtraukšanu, bet privatizācijas procesa turpināšanu, pārkāpjot likumā noteikto kārtību un procedūru saskaņā ar maldīgi izprastajām Zemkopības ministrijas tiesībām un pienākumiem.
Valsts firmas Rēzeknes maiznieks pirkuma līgums Likumdošana, kura reglamentēja maizes ražošanas uzņēmumu privatizāciju, neparedzēja iespēju privatizēt šo uzņēmumu citādi, kā pārveidojot to akciju sabiedrībā un pārdodot akcijas. Akciju pirkuma līgumu saskaņā ar likuma "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" 6. pantu bija jāparaksta privatizācijas komisijas priekšsēdētājam.
LR Zemkopības ministrija 1994. gada 7. jūnijā noslēdza ar Annu Borisi pirkuma–pārdevuma līgumu, saskaņā ar kuru LR Zemkopības ministrija pārdod tās pārziņā esošo valsts īpašuma objektu — maizes ražošanas valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks, kas atrodas Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 173, uz 4300 kvadrātmetru liela zemes gabala. Objekts tika pārdots, piemērojot Civillikuma 2028. pantā noteikto principu, kā tas stāv. Objekta nosacītā cena bija 680 000 latu un ietvēra sevī pamatlīdzekļu, nepabeigto celtniecību, apgrozāmos līdzekļus, kreditoru un debitoru saistības. Valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pārdošanas galīgā cena bija šī līguma 4. punktā minētā uzņēmuma nosacītā cena plus apgrozāmo līdzekļu vērtības pieaugums, kas tiks fiksēts uz mantas pieņemšanas–nodošanas brīdi un tiek reizināts ar privatizācijas komisijas apstiprināto korekcijas koeficientu.
Samaksas kārtība bija sekojoša:
1) pēc pirkuma–pārdevuma līguma parakstīšanas, bet ne vēlāk kā līdz 1994. gada 1. augustam, pircējs iemaksā privatizācijas fondā 15% no uzņēmuma nosacītās cenas;