Viss norisa labi līdz Vimeras vidum. Šeit pēkšņi kļuva dziļāks — un ūdens pacēlās pāri riteņiem. Straumes nesti, vērši varēja zaudēt zem kājām pamatu un aizraut līdz zvalstīgos ratus. Airtons pašaizliedzīgi metās ūdenī un, satvēris vēršus aiz ragiem, piespieda viņus atgriezties braslā.
Šai brīdī pajūgs negaidīti kaut kam uzgrūdās, atskanēja krakšķis — un rati bīstami sasvērās. Pasažierēm kājas jau bija ūdenī, un, lai kā Glenervens un Džons Mengls, ieķērušies kulbā, pūlējās, straume tomēr sāka mest pajūgu. Tas bija kritisks mirklis.
Par laimi, vērši ar spēcīgu rāvienu izvilka ratus seklākā vietā. Upes dibens sāka kāpt augšup, un drīz vien cilvēki un dzīvnieki, izmirkuši, bet gaužām apmierināti, atradās drošībā upes otrā krastā.
Taču triecienā ratu priekša bija salauzta un Glenervena zirga priekškājām norauti pakavi.
Šos bojājumus vajadzēja nekavējoties izlabot. Ceļinieki apjukuši skatījās cits uz citu, nezinādami, ko iesākt, tad Airtons piedāvājās aizjāt uz Blekpointas stansiju, kas atrodas divdesmit jūdzes uz ziemeļiem, un atvest no turienes kalēju.
— Jājiet, protams, jājiet, krietnais Airton, — Glenervens sacīja. — Cik laika jums vajadzēs, lai aizjātu un atjātu atpakaļ?
— Ne vairāk par piecpadsmit stundām, — Airtons atbildēja.
— Tad jājiet tūlīt pat, bet mēs, gaidīdami jūs atgriežamies, apmetīsimies tepat Vimeras krastā.
Pēc dažām minūtēm bocmanis Vilsona zirga mugurā jau nozuda biezajā mimozu lapotnē.
XI nodaļa BĒRKS UN STJUARTS
Atlikušā dienas daļa tika veltīta sarunām un pastaigām. Ceļinieki klaiņoja pa Vimeras krastiem, tērzēdami un jūsmodami par krāšņo dabu. Melnās dzērves un ibisi, cilvēkiem tuvojoties, ar skaļiem ķērcieniem laidās prom. Atlasa putns patvērās savvaļas vīģeskoka augšējos zaros, vālodzes, čaukstītes un stērstes iespurdza starp varenajiem liliju stublājiem, zivju dzeņi pārtrauca kārtējo zveju, vienīgi civilizētākā papagaiļu saime — blue-mountain, kas zaigoja visās varavīksnes krāsās, mazais rošils ar purpursārtu galvu un dzeltenām krūtīm un lori ar sarkanām un zilām spalvām — turpināja apdullinošo tērgāšanu ziedošo gumijkoku galotnēs.
Brīžam atpūzdamies zālienā pie čalojošiem ūdeņiem, brīžam klīzdami pa mimozu birztalām, ceļinieki līdz pat saulrietam apbrīnoja jauko dabu. Nakts, kas iestājās pēc īsa mijkrēšļa, pārsteidza viņus pusjūdzi no nometnes. Viņi gāja, vadīdamies nevis pēc Polārzvaigznes, kas Dienvidu puslodē nav redzama, bet gan pēc Dienvidu Krusta, kas mirdzēja tieši vidū starp horizontu un zenītu.
Misters Olbinets jau bija uzklājis teltī vakariņu galdu. Visi sēdās klāt. Vislielāko piekrišanu izpelnījās papagaiļu ragū, ko stjuarts bija pagatavojis no Vilsona nošautajiem putniem.
Pēc vakariņām visiem gribējās atrast kādu iemeslu, lai nevajadzētu tūlīt doties pie miera šai brīnumainajā naktī. Uzminēdama visu klātesošo vēlēšanos, lēdija Helēna palūdza Paganelu pastāstīt par izcilajiem Austrālijas pētniekiem, jo to ģeogrāfs jau sen bija solījis.
Paganels nelika ilgi lūgties. Viņa klausītāji atlaidās zem kādas varenas banksijas. Cigāru dūmi drīz vien pacēlās līdz tumsā gaistošajai lapotnei, un ģeogrāfs, paļaudamies uz neizsmeļamo atmiņu, tūdaļ sāka stāstīt:
— Dārgie draugi, jūs droši vien atceraties un majors jau nu katrā ziņā nebūs aizmirsis to ceļotāju vārdus, par kuriem jums stāstīju, kad mēs vēl bijām uz «Dunkana». No visiem, kas mēģināja iekļūt kontinenta iekšienē, vienīgi četriem izdevās šķērsot Austrāliju no dienvidiem uz ziemeļiem vai arī no ziemeļiem uz dienvidiem. To izdarīja Bērks 1860. un 1861. gadā, Makinlejs 1861. un 1862. gadā, Lensboro 1862. gadā un Stjuarts tāpat 1862. gadā. Par Makinleju un Lensboro nav daudz ko stāstīt. Pirmais veica ceļu no Adelaidas līdz Karpentārija līcim, otrais — no Karpentārija līča līdz Melburnai. Abus sūtīja Austrālijas organizācijas meklēt Bērku, kurš bija pazudis un kuram vairs nebija lemts atgriezties.
Bērks un Stjuarts ir drosmīgākie Austrālijas pētnieki, par kuriem tūdaļ jums stāstīšu bez kādiem gariem ievadiem.
1860. gada 20. augustā Melburnas Karaliskā Ģeogrāfijas biedrība sūtīja ekspedīciju, kuru vadīja bijušais īru virsnieks, kādreizējais Kāslmenas policijas inspektors Roberts O'Hara Bērks. Viņam līdzi devās vienpadsmit vīri: Viljams Džons Vilss, jauns, talantīgs astronoms, ārsts Beklers, botāniķis Grejs, jauns Indijas armijas virsnieks Kings, tad vēl Lendels, Brage un vairāki sipaji[32]. divdesmit pieci zirgi un tikpat daudz kamieļu nesa uz savām mugurām ceļotājus, viņu bagāžu un pārtikas krājumus astoņpadsmit
Nakts pārsteidza viņus pusjudzi no nometnes.
mēnešiem. Ekspedīcijas galamērķis bija Karpentārija līcis kontinenta ziemeļu piekrastē, sākumā bija paredzēts virzīties gar Kūpera upi. Bez grūtībām šķērsojusi Marejas un Dārlingas upes, ekspedīcija sasniedza Menin- disas stansiju uz koloniju robežas.
Šeit ceļotāji konstatēja, ka lielā bagāža viņus pārāk apgrūtina. Šis apstāklis un turklāt vēl Bērka paskarbais raksturs izraisīja nesaskaņas starp ekspedīcijas vadītājiem. Lendels, kas pārzināja kamieļus, atdalījās no ekspedīcijas kopā ar vairākiem indiešu dzinējiem un devās atpakaļ uz Dārlingas krastiem. Bērks turpināja aizsākto ceļu. Virzīdamies gan pa lieliskām, ūdeņiem bagātām ganībām, gan pa akmeņainiem, izkaltušiem klajiem, viņš sasniedza Kūperskrīku. 20. novembrī pēc trīs mēnešus ilga ceļojuma Bērks ierīkoja šās upes krastā pirmo pārtikas noliktavu.
Šai vietā ceļotāji kādu laiku uzkavējās, jo nevarēja nekādi izraudzīties ceļu uz ziemeļiem, kurš solītu pietiekami daudz ūdens. Ar lielām grūtībām viņi sasniedza punktu, kas atradās pusceļā starp Melburnu un Karpentārija līci. Atzinuši šo vietu piemērotu sargpostenim, viņi uzcēla nocietinātu nometni un nosauca to par Vilsa fortu. Šeit Bērks sadalīja ekspedīciju divās nodaļās. Vienai nodaļai Brages vadībā vajadzēja palikt Vilsa fortā trīs mēnešus, bet, ja pārtikas netrūks, arī vēl ilgāk un gaidīt atgriežamies otru nodaļu. Otrajā nodaļā ietilpa pats Bērks, Kings, Grejs un Vilss. Viņi paņēma līdz sešus kamieļus un pārtikas krājumus trim mēnešiem: trīs simti mārciņas miltu, piecdesmit mārciņas rīsu, piecdesmit mārciņas auzu miltu, simt mārciņas kaltētas zirga gaļas, simt mārciņas sālītas cūkgaļas un speķa, kā arī trīsdesmit mārciņas sausiņu. Šo produktu vajadzēja pietikt seši simti Ijē garajam ceļam turp un atpakaļ.