Un tad šie četri cilvēki devās ceļā. Ar mokām tikuši pāri akmeņainam tuksnesim, viņi sasniedza Eiras upi, līdz kuras krastiem 1845. gadā jau bija aizkļuvis Stērts. No šejienes, turēdamies iespējami tuvāk simt četrdesmitajam meridiānam, viņi virzījās uz ziemeļiem.
7. janvārī ekspedīcija zem kveldējošiem saules stariem šķērsoja Dienvidu saulgriežu loku. Brīžam viņus maldināja vilinošas mirāžas, brīžam viņi cieta slāpes, brīžam viņus dzirdināja spēcīgi negaisi. Pa ceļam reižu reizēm pētnieki sastapa klaiņojošus iezemiešus, par kuru izturēšanos viņi nevarēja sūdzēties. Vispār ceļojums nebija pārāk grūts, jo ceļā nestājās nedz ezeri, nedz lielas upes, nedz kalni.
12. janvārī pie apvāršņa ziemeļos parādījās vairāki smilšakmens pauguri, kā arī Forbsa kalns, bet tālāk cita aiz citas slējās granīta klinšu grēdas. Grūtības auga augumā. Tikai ar mokām varēja virzīties uz priekšu.. Dzīvnieki atsacījās iet tālāk. «Aizvien vēl mēs atrodamies starp kalnu grēdām. Kamieļi svīst baiļu sviedrus,» Bērks rakstīja ceļojuma dienasgrāmatā. Taču neizsmeļamā enerģija palīdzēja pētniekiem sasniegt sākumā Tērneras krastus, bet pēc tam arī Flindersas augšteci, kuru 1841. gadā jau bija skatījis Stouks. Plūdinādama savus ūdeņus starp- palmu un eikaliptu biezokņiem, Flindersa ietek Karpentārija līcī.
Par okeāna tuvumu liecināja daudzie purvāji. Viens no kamieļiem nogrima akacī, bet pārējie atteicās iet tālāk. Kings un Grejs bija spiesti palikt pie tiem. Bērks un Vilss turpināja virzīšanos uz ziemeļiem divatā, un, pārvarēdami neskaitāmas grūtības, par kurām ceļojuma piezīmes sniedz tikai nojausmu, viņi nonāca līdz staignājam, ko pārklāj paisuma ūdeņi, tomēr pašu okeānu neieraudzīja. Tas notika 1861. gada 11. februārī.
— Tātad šiem drosminiekiem neizdevās tikt tālāk? — lēdija Glenervena jautāja.
— Nē, kundze, — Paganels atbildēja. — Purvainā zeme grima zem viņu kājām, un viņiem neatlika nekas cits kā atgriezties pie ceļabiedriem, kas bija palikuši Vilsa fortā. Tā patiesi bija bēdīga atgriešanās! Vārgi un pārguruši, ar mokām vilkdami kājas, Bērks un viņa biedrs pievienojās Grejam un Kingam. Pēc tam ekspedīcija devās uz dienvidiem pa jau zināmo ceļu, lai sasniegtu Kūperskrīku.
Mums nav zināmas visas šā ceļojuma grūtības, briesmas un mokas, jo ceļojuma dienasgrāmatā nav attiecīgu ierakstu. Taču tas viss bija šausmīgi.
Aprīlī Kūpera ieleju sasniedza tikai trīs pētnieki. Ceļa grūtības Greju bija pieveikušas. Četri kamieļi bija gājuši bojā. Ja Bērkam un ceļabiedriem izdotos sasniegt Vilsa fortu, kur viņus gaidīja Brage ar pārtikas krājumiem, viņi būtu glābti. Viņi sakopoja visus spēkus un vilkās uz priekšu vēl vairākas dienas. 21. aprīlī viņi beidzot ieraudzīja nocietinājuma žogu un iegāja fortā … Tieši šai pašā dienā, veltīgi nogaidījis piecus mēnešus, Brage bija atstājis fortu.
— Aizgājis prom? — Roberts iesaucās.
— Jā, liktenis bija izspēlējis ļaunu joku: spriežot pēc atstātās vēstules, Brage bija aizgājis tikai pirms kādām septiņām stundām! Bērkam nebija nekādu cerību viņu panākt. Nelaimīgie, likteņa varā pamestie pētnieki mazliet spēcinājās ar noliktavā atstātajiem produktiem. Taču viņiem nebija transporta līdzekļu, bet no Dārlingas viņus šķīra vēl veseli simt piecdesmit ljē.
Pretēji Vilsa ieskatam Bērks nolēma doties uz austrāliešu apmetnēm, kas atradās Houplesa kalna pakājē sešdesmit ljē no Vilsa forta. Un pētnieki devās ceļā. No diviem pāri palikušajiem kamieļiem viens dabūja galu kādā dūņainā Kūperskrīka pietekā, bet otrs vairs nejaudāja paspert tālāk ne soli. Neatlika nekas cits kā kamieli nokaut un izlietot tā gaļu ēšanai. Drīz vien pārtikas krājumi izsīka. Trim nelaimīgajiem bija jāpārtiek no ūdensauga — nardes, kuras sēklas ir ēdamas. Pētnieki nedrīkstēja attālināties no Kūpera upes, jo viņiem nebija transporta līdzekļu, lai paņemtu līdzi ūdeni. Ugunsgrēkā nodega naktsguļai uzceltā būdiņa ar visām mantām. Viņi bija nolemti bojā ejai! Atlika vienīgi nomirt.
Bērks pasauca Kingu un sacīja: «Man vairs atlikušas tikai dažas stundas, ko dzīvot. Se ir mans pulkstenis un manas ceļojuma piezīmes. Kad būšu miris, ielieciet manā labajā rokā pistoli un atstājiet mani tāpat neapraktu.» Tie bija pēdējie Bērka vārdi. Nākamajā dienā pulksten astoņos no rīta viņš pārstaja elpot.
Pagalam satriekts un izmisis, Kings devās meklēt kādu iezemiešu cilti. Kad viņš atgriezās, arī Vilss bija miris. Pats Kings atrada patvērumu pie iezemiešiem, un septembrī to uzgāja Hovita ekspedīcija, kas kopā ar Lensboro un Makinleja ekspedīciju bija sūtīta meklēt Bērku.
Tādējādi no četriem pētniekiem, kas bija devušies cauri Austrālijas kontinentam, dzīvs palika tikai viens.
Paganela stāsts atstāja uz klausītājiem nomācošu iespaidu. Ikviens domāja par kapteini Grantu, kas droši Vien, tāpat kā Bērks un viņa ceļabiedri, maldās šai briesmu pilnajā kontinentā. Vai kuģa katastrofā cietušos nebija piemeklējis drosmīgo pētnieku liktenis? Šis salīdzinājums bija tik dabisks, ka Mērijas Grantas acīs sariesās asaras.