— Mans tēvs! Mans nabaga tēvs! — viņa čukstēja.
— Mis Mērija, mis Mērija! — Džons Mengls iesaucās. — Visas šīs nelaimes var uzbrukt vienīgi kontinenta iekšienē! Kapteinis Grants, tāpat kā Kings, nokļuva pie iezemiešiem un, tāpat kā Kings, tiks izglābts! Jūsu tēvs nekad nav atradies tik briesmīgos apstākļos.
— Itin nekad, — Paganels apliecināja. — Un es vēlreiz atkārtoju, dārgā mis, ka austrālieši ir ļoti viesmīlīgi.
— Lai dievs viņam ir žēlīgs! — jaunā meitene piebilda.
— Bet Stjuarts? — Glenervens vaicāja, gribēdams izkliedēt savu ceļabiedru drūmās domas.
— Stjuarts? — zinātnieks atsaucās. — Viņu gaidīja daudz lielāka veiksme, un viņa vārds spožiem burtiem ierakstīts Austrālijas vēsturē. Jau 1848. gadā jūsu tautietis, dārgie draugi, Džons Makdonalds Stjuarts kopā ar Stērtu uzsāka savus ceļojumus tuksnešos uz ziemeļiem no Adelaidas. 1860. gadā vienīgi divu vīru pavadībā viņš veltīgi mēģināja iespiesties Austrālijas iekšienē. Taču Stjuarts nezaudēja drosmi. 1861. gada 1. janvārī kopā ar vienpadsmit drosmīgiem ceļabiedriem viņš atstāja Čembers- krīku un nonāca sešdesmit ljē attālumā no Karpentārija līča. Tomēr pārtikas trūkuma dēļ viņš bija spiests doties atpakaļ uz Adelaidu, tā arī neiz- gājis cauri visam kontinentam. Tad Stjuarts sadūšojās vēlreiz izmēģināt laimi un noorganizēja trešo ekspedīciju. Un šoreiz viņam izdevās sasniegt mērķi, pēc kura viņš tik dedzīgi bija tiecies.
Dienvidaustrālijas parlaments atbalstīja jauno pasākumu un nolēma piešķirt Stjuartam divus tūkstošus sterliņu mārciņas. Balstīdamies uz savu līdzšinējo pētnieka pieredzi, Stjuarts šoreiz veica visus piesardzības pasākumus. Viņa ekspedīcijai pievienojās dabaszinātnieks Voterhauss, Trings, Kekviks un bijušie ceļabiedri — Vudfords, Olds un citi, pavisam desmit cilvēku. Viņš paņēma līdzi divdesmit ādas maisus, kuros varēja ieliet septiņus galonus ūdens katrā, un 1862. gada 5. aprīlī viņa ekspedīcija pilnā sastāvā ieradās Ņūkāslvoteras baseinā aiz astoņpadsmitā platuma grāda, tai pašā punktā, par kuru tālāk Stjuarts nebija ticis. Ekspedīcijas tālākais ceļš virzījās gandrīz gar simt trīsdesmit pirmo meridiānu, tas ir, par septiņiem grādiem uz rietumiem no Bērka maršruta.
Par jauno pētījumu bāzi vajadzēja kļūt Ņūkāslvoteras baseinam. Stjuarts veltīgi mēģināja izlauzties cauri biezajiem mežiem uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem. Tāpat viņam neizdevās sasniegt rietumos Viktorijas upi, jo ceļu aizšķērsoja necaurejama krūmu biežņa.
Tad Stjuarts nolēma apmesties citā vietā, un viņam izdevās ierīkot nometni mazliet tālāk uz ziemeļiem — Haueras purvos. No šejienes virzīdamies uz austrumiem, viņš atrada zālainā līdzenumā Deilija strautu un nogāja gar to uz augšu apmēram trīsdesmit jūdzes.
Apkārtne kļuva aizvien jaukāka. Leknās ganības iepriecētu un padarītu bagātu jebkuru skvoteru. Eikalipti sasniedza pārsteidzošu augstumu. Sajūsminātais Stjuarts turpināja virzīšanos uz priekšu. Viņš nonāca pie Strengvejas upes un tās pietekas Rouperkrīkas, ko bija atklājis Leiharts. Sī upe vēla ūdeņus cauri lieliskām palmu birzīm, kas bija šīs tropu zemes cienīgas. Šejienes iezemiešu ciltīs pētniekus uzņēma laipni.
Tālāk ekspedīcija devās uz ziemeļrietumiem, meklēdama smilšakmens un dzelzsrūdas klinšu kalnājā izteku Adelaidas upei, kas ietek Vandimena līcī. Upe plūdināja ūdeņus cauri Arnheimas apgabalam starp kāpostpal- mām, bambusiem, pīnijām, pandāniem, Adelaida pletās aizvien platāka, krasti kļuva aizvien purvaināki. Jūra vairs nebija tālu.
Otrdien, 22. jūlijā, Stjuarts ierīkoja nometni Frešvoteras purvos. Virzīšanos uz priekšu aizkavēja neskaitāmi strauti. Un Stjuarts nosūtīja trīs biedrus uzmeklēt kādu labāku ceļu. Nākamajā dienā, gan apiedams nepārejamas ūdens lāmas, gan grimdams slīkšņās, Stjuarts beidzot nonāca zālainā līdzenumā, kur auga gumijkoku birztalas un nepazīstami koki ar šķiedrainu mizu. Te baros laidelējās zosis, ibisi un vēl kādi ārkārtīgi tramīgi ūdensputni. Iedzimto nekur tuvumā nebija. Tikai tālumā pacēlās viņu apmetņu dūmi.
24. jūlijā, deviņus mēnešus pēc ekspedīcijas iziešanas no Adelaidas, Stjuarts pulksten astoņos divdesmit minūtēs no rīta devās uz ziemeļiem, cerēdams tai pašā dienā sasniegt okeāna krastu. Parādījās nelieli pauguri, augsne bija sētin nosēta ar dzelzsrūdas un vulkānisko iežu gabaliem. Koki kļuva aizvien zemāki, viss liecināja par jūras tuvumu. Skatienam pavērās plaša, jūras uzskalota paleja, kuru ietvēra biezi krūmi. Stjuarts skaidri dzirdēja piekrastes bangu šalkoņu, taču ceļabiedriem neko neteica. Ekspedīcija iegāja vīnogulājiem piestīgotā jaunaudzē.
Stjuarts paspēra vēl dažus soļus — un viņš stāvēja Indijas okeāna krastā.
«Jūra! Jūra!» Trings pārsteigts iesaucās.
Piesteidzās klāt pārējie ekspedīcijas locekļi un apsveica Indijas okeānu ar trīskārtēju «urā!» saucienu.
Kontinents bija šķērsots jau otro reizi!
Izpildīdams gubernatoram Ričardam Makdonelam doto solījumu, Stjuarts iebrida viļņos un nomazgāja jūras ūdenī seju un rokas. Pēc tam viņš devās atpakaļ uz ieleju un iegrieza kokā savus iniciāļus — J. M. D. S. Uz naktsguļu ceļinieki apmetās pie kāda strautiņa ar dzidru ūdeni.
Nākamajā rītā Trings devās izlūkot, vai no dienvidrietumiem var piekļūt Adelaidas ietekai. Taču purvainajā zemē zirgiem stiga kājas un vajadzēja no šī nodoma atteikties. Tad Stjuarts izraudzījās kādā klajumiņā augstu koku, nocirta tam apakšējos zarus un uzvilka galotnē Austrālijas karogu. Koka mizā tika iegriezti šādi vārdi: Meklē zemē vienu pēdu uz dienvidiem no šejienes.