Ja kādreiz kāds ceļotājs parakņās zemi norādītajā vietā, viņš atradīs tur skārda kārbu ar dokumentu, kurā ierakstītie vārdi man iespiedušies atmiņā:
«LIELAIS CEĻOJUMS CAURI VISAI AUSTRĀLIJAI NO DIENVIDIEM UZ ZIEMEĻIEM
Džona Makdonalda Stjuarta vadībā pētnieki sasniedza šo vietu 1862. gada 25. jūlijā, pēc tam kad bija šķērsojuši visu Austrālijas kontinentu no Dienvidu jūras līdz Indijas okeānam, iziedami cauri šā kontinenta centram. Adelaidu viņi atstāja 1861. gada 26. oktobrī, bet pēdējo angļu koloniju ziemeļos — 1862. gada 21. janvārī. Par godu šim laimīgajam notikumam viņi uzvilka šeit Austrālijas karogu ar ekspedīcijas vadītāja vārdu. Viss ir labākajā kārtībā. Lai dievs sarga karalieni!»
Apakšā bija parakstījušies Stjuarts un viņa ceļabiedri.
Tā tika iemūžināts šis dižais sasniegums, kura slava pārskrēja visu zemeslodi.
— Bet vai šie drošsirdīgie cejotāji sastapās ar saviem draugiem dienvidos? — lēdija Helēna jautāja.
— Jā, kundze, — Paganels atbildēja, — dienvidus sasniedza visi, taču tas viņiem dārgi maksāja. Vislielākās mokas pārcieta pats Stjuarts. Kad viņš devās atpakaļceļā uz Adelaidu, viņa veselību bija stipri iedragājis skorbuts. Septembra sākumā slimība tik stipri progresēja, ka Stjuarts jau zaudēja cerību kādreiz ieraudzīt apdzīvotas vietas. Viņš vairs nejaudāja nosēdēt seglos un gulēja palankīnā starp diviem zirgiem. Viņš sāka spļaut asinis, un tas viņu galīgi novārdzināja. Vajadzēja nokaut vienu no zirgiem, lai izvārītu viņam buljonu. 28. oktobrī viņš bija tuvu nāvei, kad pēkšņi iestājās krīze — un viņš sāka atlabt. 10. decembrī ekspedīcija pilnā sastāvā sasniedza pirmās kolonistu apmetnes.
17. decembrī Stjuartu jūsmīgi sagaidīja Adelaidas iedzīvotāji. Taču viņa veselība jau bija iedragāta, un drīz vien, saņēmis no Ģeogrāfijas biedrības lielo zelta medaļu, viņš aizbrauca ar kuģi «Induss» uz savu dārgo Skotiju, uz savu dzimteni, kur pēc atgriešanās mēs varēsim viou satikt.[33]
— Sim vīram piemīt liels morāls spēks, — Glenervens sacīja, — kas palīdz veikt diženus darbus daudz vairāk par fizisko spēku. Skotija var lepoties, ka viņai ir tāds dēls.
— Vai pēc Stjuarta neviens no pētniekiem nav centies izdarīt jaunus atklājumus? — lēdija Helēna vaicāja.
— Kā ne, kundze, — Paganels atbildēja, — jau vairākkārt esmu pieminējis Leihartu. Šis ceļotājs jau 1844. gadā izdarīja ievērojamus atklājumus Austrālijas ziemeļos. 1848. gadā viņš devās otrajā ekspedīcijā uz ziemeļaustrumiem. Nu jau pagājuši septiņpadsmit gadi, kopš par viņu nav nekādu ziņu. Pagājušajā gadā ievērojamais botāniķis doktors Millers no Melburnas sāka vākt līdzekļus, lai organizētu jaunu ekspedīciju Leiharta meklēšanai. Vajadzīgā summa drīz vien bija savākta, un pulciņš bezbailīgu skvoteru gudrā un uzņēmīgā Makintaira vadībā 1864. gada 21. jūnijā atstāja Paro upes zālainos krastus. Patlaban, kad stāstu jums par šo ekspedīciju, viņi droši vien atrodas dziļi kontinenta iekšienē un tur meklē
Leihartu. Lai viņiem laba veiksme, lai ari mes, tāpat kā viņi, atrodam savus dārgos draugus!
Tā ģeogrāfs pabeidza savu stāstu. Bija jau vēls vakars. Pateikušies Paganelam, klausītāji izklīda, un pēc brīža visi jau gulēja ciešā miegā. Vienīgi pulksteņputns baltā gumijkoka lapotnē vienmērīgi tinkšķināja mierpilnās nakts sekundes.
XII nodaļa.
MELBURNAS—SANDHĒRSTAS DZELZCEĻŠ
Airtona nodoms atstāt Vimeras krastus un doties pēc kalēja uz Blek- pointas stansiju bija modinājis majorā zināmas bažas. Taču par savām aizdomām viņš nebilda ne vārda, tikai sāka vērot upes apkaimi. Nekas netraucēja kluso lauku mieru. īsā nakts pagāja ātri, un pie apvāršņa atkal parādījās saule.
Glenervens raizējās vienīgi par to, lai Airtons neatgrieztos viens pats. Pajūgs bez labošanas nevarēja braukt tālāk. Tas aizkavētu ceļiniekus uz vairākām,dienam, bet Glenervens, alkdams iespējami ātrāk sasniegt mērķi, nekādā 'ziņā negribēja kavēties.
Par laimi, Airtons nebija velti šķiedis nedz laiku, nedz pūles. Nākamās dienas rītausmā viņš jau bija atpakaļ. Kopā ar viņu ieradās kāds vīrs, kas dēvēja sevi par Blekpointas stansijas kalēju. Tas bija spēcīgs liela auguma tēvainis ar rupju un dzīvniecisku seju, kas nemodināja simpātijas. Taču svarīgi bija vienīgi tas, lai viņš prastu savu amatu. Vismaz viņš nebija pļāpīgs un velti muti nevārstīja.
— Vai viņš ir labs kalējs? — Džons Mengls jautāja bocmanim.
— Es pazīstu viņu tikpat labi kā jūs, kaptein, — Airtons atbildēja. — Tūlīt redzēsim.
Kalējs stājās pie darba. Pēc tā, kā viņš laboja ratus, varēja skaidri samanīt amata pratēju. Viņš strādāja veikli un bija apbrīnojami spēcīgs. Majors pamanīja ap viņa izdilušajiem apakšdelmiem virs plaukstām melnus asinsizplūdumu apļus. Tas liecināja par nesenu ievainojumu, ko vāji apslēpa apskranduša vilnas krekla piedurknes. Maknebs pavaicāja kalējam, kā radušās šīs droši vien gaužām sāpīgās brūces, taču uzrunātais, neko neatbildējis, turpināja strādāt. Pēc divām stundām rati bija izlaboti.
Arī Glenervena zirgu kalējs apkala ļoti ātri. Pakavus viņš bija atnesis līdzi jau gatavus. Majora vērīgajam skatienam nepaslīdēja garām kāda īpatnība. Pakavu priekšpusē bija iecirsta āboliņa lapa. Maknebs norādīja uz to Airtonam.
— Tā ir Blekpointas zīme, — bocmanis paskaidroja, — tā palīdz atrast pēc pēdām zirgus, kas aizbēguši no stansijas, un nesajaukt tos ar svešiem.
Apkalis zirgus, kalējs pieprasīja samaksu par darbu un aizgāja, nepateicis ne četrus vārdus.
Pēc pusstundas ceļinieki jau atkal devās tālāk. Aiz mimozu krūmiem pletās bezgala plašs klajums, kas pilnīgi attaisnoja savu nosaukumu — open plaitiK Šur tur starp krūmiem, garo zāli un lopu aplokiem rēgojās kvarcu un dzelzi saturošu iežu bluķi. Pēc dažām jūdzēm ratu riteņi diezgan dziļi iegriezās miklā zemē, kur čaloja līkumoti, gigantisku niedru biezokņos paslēpušies krīki. Pēc tam ceļš veda pāri plašiem, pusizžuvu- šiem sālsezeriem. Ceļojums norisa bez grūtībām un nebija arī garlaicīgs.