Lēdija Helēna ielūdza viesos jātniekus pēc kārtas, jo viņas salons bija diezgan pašaurs. Tādējādi ikviens no viņiem atpūtās pēc nogurdinoša jājiena seglos un pavadīja laiku sarunā ar jauko namamāti. Lēdija Helēna un mis Mērija prata uzņemt viesus ar aizkustinošu laipnību. Ielūgumu ierasties salonā, protams, saņēma arī Džons Mengls, un viņa risinātās sarunas, lai gan bija nopietnas, ceļinieces nebūt negarlaikoja.
Karavāna šķērsoja pa diagonāli Kroulendas—Horshemas pasta ceļu, kas ir tik putekļains, ka jātnieki to parasti nemaz neizmanto. Netālu no Talbotas apgabala robežas ceļinieki pabrauca garām zemu pakalnu virknei un vakarā apmetās uz naktsguļu trīs jūdzes uz ziemeļiem no Meri- boro. Smidzināja smalks lietus, kas jebkurā citā zemē būtu izmiekšķējis augsni, turpretī šeit gaiss apbrīnojami ātri uzsūca valgmi, un tāpēc nometnes iekārtošana nesagādāja nekādas grūtības.
Nākamajā dienā, 29. decembri, virzīšanos uz priekšu nedaudz aizkavēja kalniene, kas atgādināja Šveici miniatūrā. Ceļš visu laiku gāja gan kalnā, gan lejā, un braucējus diezgan pamatīgi kratīja. Tāpēc kādu gabalu viņi labprāt pagāja kājām, jo tas bija daudz patīkamāk.
Pulksten vienpadsmitos ceļinieki tuvojās Karlsbrukai, diezgan ievērojamai pilsētai. Airtons bija tais domās, ka pilsētai vajag apbraukt apkārt, tajā neiegriežoties, lai velti netērētu laiku. Glenervens viņam piekrita, turpretī Paganels, kas vienmēr alka redzēt ko neparastu, gaužām gribēja apmeklēt Karlsbruku. Viņam šī iespēja ari tika dota, kamēr pajūgs lēnām turpināja savu ceļu.
Paganels, kā parasti, paņēma līdz ari Robertu. Viņi uzkavējās pilsētā tikai īsu laiciņu, taču ar to pilnīgi pietika, lai zinātnieks gūtu skaidru priekšstatu par Austrālijas pilsētām. Karlsbrukā bija banka, tiesas pils» tirgus, skola, baznīca un kāds simts gluži vienādu ķieģeļu māju. Visas celtnes bija izvietotas pēc angļu sistēmas — regulārā četrstūrī, kuru sadalīja paralēlas ielas. Nav nekā vienkāršāka par šādu apbūvi un nav arī nekā vienmuļāka. Pilsētai plešoties plašumā, ielas tiek pagarinātas tāpat kā augoša bērna bikšeles, un sākotnējā simetrija netiek izjaukta.
Karlsbrukā valdīja liela rosība, kas vispār raksturīga šais nupat dzimušajās pilsētās. Tā vien šķiet, ka Austrālijā pilsētas aug gluži tāpat kā koki dāsnajā saules siltumā. Pa ielām steidzās veikalnieki, zelta tirgotāji drūzmējās pie transporta kantoriem. Dārgo metālu vietējās policijas apsardzībā šurp ved no Bendigo un Aleksandra kalna atradnēm. Visi šie peļ- ņaskārie cilvēki bija tik ļoti aizņemti ar saviem veikaliem, ka pilsētā iebraukušos svešiniekus šai rosīgajā mudžeklī viņi nemaz nepamanīja.
Stundas laikā apskatījuši Karlsbruku, Paganels un Roberts panāca ceļabiedrus, kuri tagad virzījās gar rūpīgi apstrādātiem laukiem. Tālāk pletās plašas prērijas, tā sauktais Loulevelas līdzenums. Ar neskaitāmiem aitu ganāmpulkiem un ganu būdām. Pēc tam bez kādas pārejas, kā jau tas ir raksturīgs Austrālijas dabai, pēkšņi skatienam pavērās tuksnesis. Simp- sona pakalni un Tarangoveras kalns iezīmēja Lodo apgabala dienvidu robežu uz simt četrdesmit ceturtā garuma grāda.
Līdz šim ekspedīcija nebija sastapusi ceļā nevienu iezemiešu cilti. Glenervens jau sāka prātot, ka Austrālijā austrālieši nemaz nebūs atrodami tāpat kā Argentīnas pampās — indiāņi. Taču Paganels viņam paskaidroja, ka šais platuma grādos mežonīgās ciltis lielākoties klaiņo Mare- jas līdzenumā kādas simt jūdzes uz austrumiem.
— Mēs tuvojamies zelta zemei, — Paganels turpināja. — Pēc nepilnām divām dienām mēs jau būsim bagātajā Aleksandra kalna rajonā. Turp 1852. gadā zeltrači plūda veseliem bariem. Iezemieši bija spiesti bēgt uz Austrālijas vidienes tuksnešiem. Lai gan vēl nekas nav manāms, mēs atrodamies civilizētā zemē un vēl šodien pievakarē šķērsosim dzelzceļu, kas savieno Marejas krastus ar jūru. Tomēr man jāatzīst, dārgie draugi, ka dzelzceļš Austrālijā manā uztverē šķiet kaut kas aplam dīvains.
— Kāpēc tā, Paganel? — Glenervens vaicāja.
— Kāpēc? Tāpēc, ka tas nesader kopā ar pārējo dabu. Es zinu, ka jūs, angļi, esat pieraduši kolonizēt savus aizjūras īpašumus, jūs esat ievilkusi telegrāfu Jaunzēlandē un rīkojat tur pat vispasaules izstādes un jums dzelzceļš Austrālijā šķiet kaut kas gluži ikdienišķs. Turpretī tādam fran-
Bija notikusi drausmīga katastrofa.
cūzim kā man tas mulsina prātu un sajauc visus priekšstatus par Austrāliju.
— Tas tāpēc, ka jūs raugāties nevis nākotnē, bet gan pagātnē, —< Džons Mengls piebilda.
— Tas tiesa, — Paganels atbildēja. — Tomēr lokomotīves, kas svelpdamas joņo cauri tuksnešiem, tvaika mutuļi, kas ietin mimozu un eikaliptu lapotnes, ehidnas, pīļknābji un kazuāri, kas bēg no ātrvilcieniem, mežoņi,kas pulksten trijos trīsdesmit minūtēs sēžas šais ātrvilcienos, lai brauktu no Melburnas uz Kaintonu, Kāslmenu, Sandhērstu vai Ečuku, — tas viss. pārsteidz un mulsina jebkuru cilvēku, ja vien viņš nav anglis vai amerikānis. Jūsu dzelzceļi laupa tuksnešiem poēziju.
— Nieki! Galvenais, lai tuksnešos ienāktu progress! — majors atsaucās.
Šo diskusiju pārtrauca spalgs lokomotīves svilpiens. Ceļinieki atradās vairs tikai nepilnu jūdzi no dzelzceļa. Lokomotīve, nākdama lēnā gaitā no* dienvidiem, apstājās tieši tai vietā, kur ceļš, pa kuru brauca ekspedīcijas rati, šķērsoja dzelzceļu.