Šis dzelzceļš, kā Paganels bija paskaidrojis, savienoja Viktorijas provinces galvaspilsētu ar Austrālijas lielāko upi — Mareju. Varenā straume,, kuru Stērts atklāja 1828. gadā, iztek no Austrālijas Alpiem. Pēc tam, uzņēmusi Laklanas un Dārlingas ūdeņus, tā plūst visgarām Viktorijas provinces ziemeļu robežai un ietek Enkauntera līcī netālu no Adelaidas. Savus ūdeņus Mareja plūdina cauri bagātām un auglīgām zemēm, un, pastāvot ērtai dzelzceļa satiksmei ar Melburnu, tās krastos izaug aizvien jaunas un jaunas skvoteru stansijas.
Šī dzelzceļa līnija tiek ekspluatēta simt piecu jūdžu garumā starp Melburnu un Sandhērstu un vienlaikus apkalpo arī Kaintonas un Kāslme- nas pilsētas. Dzelzceļa posmu septiņdesmit jūdžu garumā vēl tikai būvē, un tas stiepjas līdz Riverinas kolonijas galvaspilsētai Ečukai, kura tikai šogad nodibināta Marejas upes krastos.
Trīsdesmit septītā paralēle šķērso dzelzceļa stigu dažas jūdzes uz ziemeļiem no Kāslmenas, tieši pie Kemdenas tilta, kas ved pāri Lūtonai, vienai no daudzajām Marejas pietekām.
Uz šo vietu Airtons vadīja pajūgu nopakaļ jātniekiem, kuri varēja aulekšot līdz pat Kemdenas tiltam. Ceļiniekus turp vilināja aizvien pieaugoša ziņkāre.
Uz dzelzceļa tiltu traucās lieli ļaužu pūļi. Apkārtējo stansiju iedzīvotāji atstāja mājas, gani pameta ganāmpulkus un pulcējās abpus dzelzceļa stigas. Visur bija dzirdami saucieni:
— Uz dzelzceļu! Uz dzelzceļu!
Acīmredzot šo satraukumu bija izraisījis kāds svarīgs notikums, iespējams, kāda liela katastrofa. Glenervens un viņa ceļabiedri skubināja zirgus. Pēc dažām minūtēm viņi jau bija pie Kemdenas tilta. Tur viņi tūdaļ1 saprata, kāpēc šeit pulcējas tik daudz ļaužu.
Bija notikusi dr&usmīga katastrofa. Te nebija sadūrušies divi pretimnākoši vilcieni, bet gan viens vilciens noskrējis no sliedēm un iegāzies upē. Posta aina atgādināja vislielākās katastrofas uz Amerikas dzelzceļa līnijām. Upē, kuru šķērsoja dzelzceļš, rēgojās vagonu un lokomotīves atliekas. Vai nu tilts nebija izturējis vilciena smagumu, vai arī vilciens nogājis no sliedēm, taču no sešiem vagoniem pieci kopā ar lokomotīvi bija iegāzušies Lūtonas gultnē. Vienīgi pēdējais vagons, pārtrūkstot sakabes ķēdei, brīnumainā kārtā bija palicis neskarts un stāvēja uz sliedēm pāris pēdu no bezdibeņa. Apakšā draudīgi rēgojās saliektas, nomelnējušas asis, sadragāti vagoni, sagriezušās sliedes, apdeguši gulšņi. No satricinājuma pār- sprāgušā tvaika katla gabali bija-izmētāti tālu visapkārt. No visas bezveidīgo palieku gūzmas vēl cēlās liesmu mēles un tvaika mutuļi kopā ar melniem dūmiem. Pēc šaušalīgas katastrofas vēl šaušalīgāks ugunsgrēks! Sur tur varēja redzēt asinspeļķes, norautus locekļus, sakropļotus, apgruz- dušus līķus. Bija baigi pat iedomāties, cik daudz upuru aprakts zem šiem gruvešiem.,
Glenervens, Paganels, majors un Džons Mengls, iejukuši pūlī, ieklausījās, ko ļaudis runāja. Ikviens centās rast izskaidrojumu katastrofai, kamēr norisa glābšanas darbi.
— Droši vien tilts ielūza, — kāds sacīja.
— Kur nu tilts! — viņam atbildēja. — Kā tas varēja ielūzt, ja vēl tagad vesels! Kā redzams, pirms vilciena pienākšanas sargs aizmirsis to savienot. Tas arī viss.
Patiesi, tas bija izgriežamais tilts, ko atvēra, lai pa upi varētu braukt kuģi. Vai tiešām uzraugs nepiedo'damas nolaidības dēļ būtu aizmirsis tiltu savienot un ātrvilciens, joņodams pilnā ātrumā, zaudējis zem riteņiem pamatu un iegāzies Lūtonā? Sāda hipotēze, šķiet, bija visai ticama, jo, kaut arī puse tilta atradās zem sadragātajiem vagoniem, taču otra puse pretējā krastā joprojām karājās pilnīgi veselajās ķēdēs. Vairāk nekā skaidrs! Katastrofa bija notikusi uzrauga nevērības dēļ.
Katastrofā bija cietis ātrvilciens nr. 37, kas pulksten vienpadsmitos četrdesmit piecās minūtēs bija izbraucis no Melburnas. Apmēram pulksten trijos piecpadsmit minūtēs no rīta, atstājis pirms divdesmit piecām minūtēm Kāslmenas staciju, vilciens uzbrauca uz Kemdenas tilta un iegāzās upē. Pēdējā vagona pasažieri un kalpotāji tūdaļ steidzās lūgt palīdzību, taču telegrāfs, kura stabi bija notriekti zemē, vairs nedarbojās. Tāpēc Kāslmenas varas pārstāvji ieradās notikuma vietā pēc trim stundām. Tādējādi tikai pulksten sešos no rīta izdevās uzsākt glābšanas darbus kolonijas galvenā inspektora Mičela vadībā. Notikuma vietā ieradās policistu vienība ar virsnieku priekšgalā. Palīgā nāca arī skvoteri ar saviem strādniekiem. Vispirms glābēji dzēsa uguni, kas milzīgā ātrumā draudēja aprīt gruvešu kaudzi. Vairāki līdz nepazīšanai sakropļoti līķi tika nolikti dzelzceļa uzbēruma malā. Taču vajadzēja atteikties no domām izvilkt no šīs pekles kaut vienu dzīvu būtni. Uguns ātri paveica savu posta darbu. No visiem vilciena pasažieriem, kuru skaits nebija zināms, dzīvi bija palikuši tikai desmit, kas atradās pēdējā vagonā. Dzelzceļa administrācija bija atsūtījusi lokomotīvi, lai nogādātu viņus atpakaļ Kāslmenā.
Tikmēr lords Glenervens, stādījies priekšā inspektoram, sarunājās ar viņu un policijas virsnieku. Tas bija garš, kalsnējs, nesatricināmi aukstasinīgs vīrs; ja arī viņa sirds dziļumos slēpās kādas jūtas, tad viņa bezkaislīgajā sejā tās nebija manāmas. Pret uzbrukušo nelaimi viņš izturējās kā matemātiķis pret uzdevumu, kurš jāatrisina un kurā jāatrod nezināmais. Tāpēc pēc Glenervena vārdiem «Kāda briesmīga nelaime!» viņš mierīgi atbildēja:
— Vēl vairāk nekā nelaime, milord.
— Vairāk nekā nelaime! — Glenervens iesaucās. — Kas var būt vēl briesmīgāks par šādu nelaimi?
— Noziegums! — policijas virsnieks mierīgi atbildēja.
Negaidītās atbildes pārsteigts, Glenervens jautājoši uzlūkoja inspektoru Mičelu.
— Jā, milord, — galvenais inspektors atsaucās, — izdarītā izmeklēšana liecina, ka katastrofas cēlonis ir noziegums. Pēdējais vagons izlaupīts. Pasažieriem, kas bija palikuši dzīvi, uzbruka pieci vai seši ļaundari. Tilts acīmredzot atstāts izgriezts nevis nolaidības dēļ, bet gan ar iepriekšēju nolūku. Un, tā kā uzraugs nozudis, varam secināt, ka arī šis neģēlis bijis nozieguma līdzdalībnieks.
Policijas virsnieks noraidoši pašūpoja galvu.
— Jūs, kā redzams, tā nedomājat? — Mičels viņam jautāja.
— Nedomāju vis, ka uzraugs būtu piedalījies noziegumā.
— Taču vienīgi ar viņa līdzdalību izskaidrojams pieņēmums, ka noziegumu izdarījuši mežoņi, kas klaiņo Marejas līdzenumos, — inspektors iebilda. — Bez uzrauga palīdzības iezemieši nebūtu varējuši izgriezt tiltu, kura mehānismu viņi nemaz nepazīst.
— Pareizi, — policijas virsnieks piekrita.
— Turklāt, — Mičels turpināja, — kā liecina kapteinis, kura kuģis izbrauca caur Kemdenas tiltu pulksten desmitos četrdesmit minūtēs vakarā, tilts saskaņā ar noteikumiem tika atkal aizvērts.
— Pilnīgi pareizi.
— Tāpēc tilta uzrauga līdzdalība, manuprāt, neapstrīdami pierādīta.
Taču policijas virsnieks atkal noraidoši pašūpoja galvu.