— Jā, milord, — galvenais inspektors atsaucās, — izdarītā izmeklēšana liecina, ka katastrofas cēlonis ir noziegums. Pēdējais vagons izlaupīts. Pasažieriem, kas bija palikuši dzīvi, uzbruka pieci vai seši ļaundari. Tilts acīmredzot atstāts izgriezts nevis nolaidības dēļ, bet gan ar iepriekšēju nolūku. Un, tā kā uzraugs nozudis, varam secināt, ka arī šis neģēlis bijis nozieguma līdzdalībnieks.
Policijas virsnieks noraidoši pašūpoja galvu.
— Jūs, kā redzams, tā nedomājat? — Mičels viņam jautāja.
— Nedomāju vis, ka uzraugs būtu piedalījies noziegumā.
— Taču vienīgi ar viņa līdzdalību izskaidrojams pieņēmums, ka noziegumu izdarījuši mežoņi, kas klaiņo Marejas līdzenumos, — inspektors iebilda. — Bez uzrauga palīdzības iezemieši nebūtu varējuši izgriezt tiltu, kura mehānismu viņi nemaz nepazīst.
— Pareizi, — policijas virsnieks piekrita.
— Turklāt, — Mičels turpināja, — kā liecina kapteinis, kura kuģis izbrauca caur Kemdenas tiltu pulksten desmitos četrdesmit minūtēs vakarā, tilts saskaņā ar noteikumiem tika atkal aizvērts.
— Pilnīgi pareizi.
— Tāpēc tilta uzrauga līdzdalība, manuprāt, neapstrīdami pierādīta.
Taču policijas virsnieks atkal noraidoši pašūpoja galvu.
Tas bija jau atdzisušais tilta uzraugs.
— Tātad jūs neuzskatāt, ka noziegumu izdarījuši mežoņi? — Glenervens viņam jautāja.
— Nekādā ziņā.
— Bet kas tad?
šai brīdī upes krastā kādu pusjūdzi augšpus tilta atskanēja satrauktas balsis. Kļūdams aizvien lielāks, pūlis nāca uz tilta pusi. Tā vidū divi vīri nesa līķi. Tas bija jau atdzisušais tilta uzraugs. Dunča dūriens bija trāpījis viņam tieši sirdī. Slepkavas bija aizvilkuši savu upuri tālāk prom no Kemdenas tilta, acīmredzot lai-sākumā novirzītu policiju uz nepareizām pēdām. Atrastais līķis pilnīgi apstiprināja policijas virsnieka pieņēmumu. Mežoņiem ar šo noziegumu nebija nekāda sakara.
— Tie, kas nogalinājuši sargu, — policijas virsnieks teica, — acīmredzot labi pazīst šo nieciņu.
To teikdams, viņš parādīja rokudzelžus, kas sastāvēja no diviem kopā saslēgtiem gredzeniem.
— Drīz vien, — viņš piebilda, — man būs patīkama izdevība pasniegt viņiem šo rokassprādzi kā Jaungada dāvanu.
— Tātad jūs turat aizdomās …
— … pasažierus, kas brauc bez maksas viņas majestātes kuģos.
— Ko?! Katordzniekus! — iesaucās Paganels, kas pazina šo Austrālijas kolonijās lietoto metaforu.
— Es domāju, ka izsūtītajiem nav tiesību uzturēties Viktorijas provincē, — Glenervens piebilda.
— Tas neko nenozīmē, — policijas virsnieks attrauca. — Lai arī viņiem šo tiesību nav, viņi tomēr tās izmanto. Reizēm izsūtītajiem izdodas izbēgt, un diez vai būšu kļūdījies, sacīdams, ka šie ļaundari nākuši taisnā ceļā no Pērtas katorgas. Un varat man ticēt, ka viņi tur atgriezīsies.
Inspektors Mičels ar žestu apstiprināja policijas virsnieka vārdus. Sai brīdī pie dzelzceļa pārbrauktuves piestāja rati. Glenervens gribēja pasargāt pasažieres no briesmīgā skata. Viņš tūdaļ atvadījās no galvenā inspektora un aicināja ceļabiedrus sekot viņam.
— Sīs katastrofas dēļ mēs nedrīkstam pārtraukt ceļojumu.
Piejājis pie ratiem, Glenervens izstāstīja lēdijai Helēnai par dzelzceļa katastrofu, noklusēdams, ka cēlonis tai bijis noziegums. Viņš neminēja ne vārda arī par izbēgušo katordznieku bandu. To viņš gribēja pateikt vienīgi Airtonam. Ceļinieku pulciņš pārbrauca pāri dzelzceļa stigai dažus simtus tuāžu augšpus tilta un turpināja aizsākto ceļu uz austrumiem.
XIII nodaja pirmĀ godalga ĢeogrĀfijĀ
Apvāršņa malā pāris jūdžu no dzelzceļa stigas, noslēgdami līdzenumu, pacēlās iegareni pakalni. Pajūgs drīz vien iebrauca šaurās, līkumotās aizās, kas izveda ceļiniekus brīnum jaukā klajumā, kur nevis birzīs, bet atsevišķos puduros visā savā tropiskajā krāšņumā kuploja skaisti koki.
Iezemiešu puisēns gulēja.
Vislielāko apbrīnu izraisīja kazuarīni, kas, šķiet, bija patapinājuši no ozola vareno stumbru, no akācijas — smaržīgās pākstis, bet no priedes — tvirtās, zilganās skujas. Kazuarīnu zari sakļāvās kopā ar slaido, bezgala graciozo banksiju koniskajām galotnēm. Milzīgie krūmi ar nolīkušajiem zariem šai biezoknī atgādināja zajas ūdens šaltis, kas līst no pārpilniem baseiniem. Skatiens klīda starp šiem dabas brīnumiem, nevarēdams izšķirties, pie kā apstāties.
Ceļinieku pulciņš kādu brīdi šeit uzkavējās. Airtons pēc lēdijas Helēnas pavēles apturēja vēršus. Ratu riteņi pārstāja čirkstēt kvarca smiltīs. Zem koku skupsnām pletās gari, zaļi paklāji. Kaut kādi regulāri zemes paaugstinājumi sadalīja tos gluži labi samanāmos kvadrātos, kas veidoja itin kā šaha galdiņu.
Paganels nemaldījās, sazīmēdams poētiskajā, zaļajā laukā mūžīgās atdusas vietu. Gandrīz pilnīgi ar zāli aizaugušie četrstūri, ko ceļotāji tagad tik reti sastop Austrālijas zemē, bija kapu kopiņas.
— Tās ir nāves birzis, — ģeogrāfs paskaidroja.
Patiesi ceļinieku priekšā atradās iezemiešu kapsēta, taču tā bija tik jauka, tik patīkami ēnaina, tik pilna līksmu putnu čalu, ka nemodināja nekādas skumīgas domas. Kapsētu varēja noturēt par Ēdenes dārzu tais laikos, kad nāvei uz Zemes nebija vietas. Sis dārzs šķita kā radīts dzīvajiem. Kapu kopiņas, kuras mežoņi kādreiz bija tik rūpīgi kopuši, sāka jau izgaist zem zaļās zāles uzplūdiem. Svešzemnieku iebrukums bija padzinis austrāliešus tālu no vietām, kur atdusējās viņu senči, un bija skaidrs, ka. kolonizācijai turpinoties, šais nāves laukos ganīsies lopu bari. Tāpēc šīs birzis sastopamas aizvien retāk un vienaldzīgs ceļotājs bieži vien mīda kājām zemi, kurā atdusas vēl necik sen aizgājusi paaudze.