Tikmēr Paganels un Roberts, apsteiguši ceļabiedrus, jāja pa ēnainajām alejām starp zaļajiem kapu uzkalniņiem. Viņi sarunājās, viens otru izglītodami, jo, kā ģeogrāfs apgalvoja, no sarunām ar jauno Grantu viņš daudz ko gūstot. Abi draugi vēl nebija nojājuši ne ceturtdaļu jūdzes, kad lords Glenervens ieraudzīja, ka viņi apstājas, pēc tam nokāpj no zirgiem un noliecas pie zemes. Spriežot pēc izteiksmīgajiem žestiem, viņi bija uzgājuši kaut ko gaužām interesantu.
Airtons paskubināja vēršus, un rati drīz vien panāca abus draugus. Tūdaļ arī pārējiem ceļiniekiem kļuva skaidrs, kas bija licis Paganelam un Robertam apstāties un tik ļoti brīnīties. Kuplas banksijas paēnā saldā miegā gulēja gadus astoņus vecs, eiropiešu drānās ģērbies iezemiešu puisēns. Uz to, ka zēns ir Austrālijas vidienes iedzimtais, nepārprotami norādīja visas viņa rasei raksturīgās pazīmes: sprogainie mati, turpat vai melnā āda, plakanais deguns, biezās lūpas un neparasti garās rokas. Taču puisēna saprātīgā seja liecināja, ka mazais mežonis izrauts no savas vides un ir jau baudījis civilizāciju.
Lēdija Helēna ieinteresēta izkāpa no ratiem, un drīz vien viss ceļinieku pulciņš ielenca mazo iezemieti, kas gulēja dziļā miegā.
— Nabaga bērns! — Mērija Granta iesaucās. — Vai tiešām viņš būtu apmaldījies šajā tuksnesī?
— Manuprāt, — lēdija Helēna sacīja, — viņš nācis no tālienes apmeklēt šīs nāves birzis. Šeit droši vien atdusas tie, kurus viņš mīlējis.
— Vjņu nevar tā atstāt, — Roberts teica. — Viņš šeit ir gluži viens un …
Roberts nepaguva līdz galam izteikt līdzjūtības pilno teikumu, kad mazais austrālietis miegā pagriezās uz otriem sāniem, un pārsteigtie ceļinieki ieraudzīja viņam uz muguras plakātu, uz kura bija rakstīts:
TOLINE,
TO BE CONDUCTED TO ECHUCA CARE OF JEFERIES SMITH, RAILWAY PORTER. PRAIPED.[34]
— Ak, šie angļi! — Paganels iesaucās. — Uz to spējīgi vienīgi angļi! Viņi pārsūta bērnu gluži kā pasta saini. Apraksta kā aploksni. Tiesa, man stāstīja, ka viņi tā darot, taču es negribēju tam ticēt.
— Nabadziņš! — lēdija Helēna ierunājās. — Vai tik viņš nebrauca tai pašā vilcienā, kas nogāzās no Kemdenas tilta? Varbūt viņa vecāki aizgājuši bojā un viņš tagad viens pats pasaulē.
— Nedomāju vis, kundze, — Džons Mengls sacīja. — Gluži otrādi, šis uzraksts liecina, ka viņš ceļojis viens.
— Viņš mostas, — Mērija Granta pavēstīja.
Patiesi puisēns modās no miega. Viņa acis pavērās un, spožās dienas gaismas apžilbinātas, tūdaļ atkal aizvērās. Lēdija Helēna pieskārās viņa rokai. Zēns piecēlās un pavērās ceļiniekos izbrīnās pilnu skatienu. Pirmajā mirklī viņa sejā atplaiksnījās bailes, taču lēdijas Glenervenas klātbūtne viņu nomierināja.
— Vai tu saproti angliski, mīļo puisīt? — jaunā sieviete viņu uzrunāja.
— Es saprotu un runāju angliski, — puisēns atbildēja ceļinieku dzimtajā valodā, taču ar skaidri izteiktu akcentu.
Viņa izruna atgādināja akcentu, ar kādu Apvienotās Karalistes valodā parasti runā franči.
— Kā tevi sauc? — lēdija Helēna vaicāja.
— Tolinē, — mazais austrālietis atbildēja.
— A! Tolinē! — Paganels iesaucās. — Ja nemaldos, austrāliešu valodā tas nozīmē «Koka miza»?
Tolinē apstiprinoši pamāja un atkal pievērsa skatienu ceļiniecēm.
— No kurienes tu esi, mīļo puisīt? — lēdija Helēna turpināja iztaujāšanu.
— No Melburnas, braucu pa Sandhērstas dzelzceļu.
— Vai tu atradies vilcienā, kas nogāzās no Kemdenas tilta? — Glenervens jautāja.
— Jā, ser, — Tolinē atbildēja. — Taču bībeles dievs mani pasargāja.
— Vai tu brauci viens pats?
— Viens pats. Mācītājs Pekstons uzticēja mani Džefrijam Smitam. Par nelaimi, nabaga konduktors nositās.
— Vai nevienu citu tu šai vilcienā nepazini?
— Nevienu, ser, taču dievs tas kungs ir allaž nomodā par bērniem un nekad viņus nepamet.
Tolinē sacīja šos vārdus maigā balsī, kas nāca no sirds dziļumiem. Kad viņš runāja par dievu, viņa balss kļuva svinīgi nopietna, acis kvēloja un bija jūtams, kā laužas uz āru visa šai jaunajā dvēselē ietvertā dedzība.
Puisēna reliģiskais entuziasms bija viegli izskaidrojams. Viņš bija viens no tiem iezemiešu bērniem, kurus angļu misionāri kristījuši un audzinājuši stingrajās metodistu tradīcijās. Viņa nosvērtās atbildes, cienīgā izturēšanās, tumšās drānas darīja viņu līdzīgu mazam mācītājam.
Bet kurp viņš devās pa šo tuksnesīgo apvidu un kāpēc bija aizgājis no Kemdenas tilta? Lēdija Helēna to pavaicāja viņam.
— Es eju pie savas cilts uz Laklanu, — Tolinē paskaidroja. — Gribu apmeklēt savus piederīgos.
— Viņi ir austrālieši? — Džons Mengls jautāja.
— Laklanas austrālieši.
— Vai tēvs un māte tev ir? — Roberts Grants vaicāja.
— Jā, mans brāli, — Tolinē atbildēja, sniegdams roku jaunajam Grantam, kuru dziļi aizkustināja vārdi «mans brāli». Viņš apkampa mazo iezemieti, un abi zēni tūdaļ kļuva draugi.
Mazā mežoņa atbildes ceļiniekus tik ļoti ieinteresēja, ka viņi pamazām nosēdās turpat zemē un uzmanīgi klausījās. Saule jau slīga aiz lielajiem kokiem. Tā kā vieta naktsguļai šķita piemērota un nebija lielas nozīmes nobraukt vēl pāris jūdžu līdz nakts tumsai, Glenervens deva rīkojumu iekārtot šeit nometni. Airtons izjūdza vēršus, Milredijam un Vilsonam piepalīdzot, sapina tos un palaida ganīties savā vaļā. Matroži uzslēja telti. Olbinets pagatavoja vakariņas. Lai gan Tolinē bija izsalcis, viņš bija ar mieru piedalīties vakariņās tikai pēc ilgākas lūgšanas. Abi zēni apsēdās pie galda viens otram blakus. Roberts jaunajam draugam izraudzījās .gardakos kumosus, un Tolinē tos pieņema ar kautru un aizkustinošu .grāciju.