Sarunas pie galda sprēgāt sprēgāja. Ikviens izrādīja dzīvu interesi par mazo austrālieti un nevarēja vien beigt viņu iztaujāt. Ceļinieki vēlējās jeināt viņa dzīves stāstu. Tas bija pagalam vienkāršs. Tolinē liktenis bija gluži tāds pats kā daudziem nabadzīgajiem iezemiešiem, kas agrā bērnībā tika nodoti tuvējo koloniju labdarības biedrību gādībā. Austrāliešiem ir maiga daba. Viņiem nav tāda neganta naida pret iekarotājiem kā jaunzēlandiešiem un, iespējams, dažām ciltīm Austrālijas ziemeļos. Iezemieši bieži vien apmeklē lielās pilsētas — Adelaidu, Sidneju un Melburnu —, kur viņi pastaigājas visai primitīvos apģērbos. Viņi tur tirgojas ar dažādiem mājamatniecības izstrādājumiem, medniecības un zvejniecības rīkiem, ieročiem. Daži cilšu virsaiši droši vien taupības nolūkos labprāt ļauj saviem bērniem baudīt angļu izglītības labumus.
Tā bija rīkojušies arī Tolinē vecāki, mežoņi no plašā Laklanas novada viņpus Marejas upes. Piecu gadu laikā, kopš puisēns dzīvoja Melburnā, viņš nebija redzējis nevienu no saviem tuviniekiem. Un tomēr Tolinē sirdī neapdzisa ilgas pēc ģimenes, un viņš uzņēmās šo nogurdinošo ceļu pa tuksnesi, lai atkal redzētu savu cilti, kura, iespējams, jau izklīdusi Austrālijas kontinenta plašumos, lai redzētu savu ģimeni, kura droši vien jau krietni sarukusi.
— Vai pēc tam, kad būsi noskūpstījis vecākus, tu atkal atgriezīsies Melburnā, mīļo puisīt? — lēdija Glenervena jautāja.
— Jā, kundze, — Tolinē atbildēja, uzlūkodams jauno sievieti ar patiesu maigumu.
— Un ko tu darīsi, kad izaugsi liels?
— Es gribu izraut savus brāļus no nabadzības un nezināšanas posta! Gribu mācīt viņiem pazīt un mīlēt dievu! Gribu kļūt misionārs!
Sie vārdi, kurus ar tādu aizgrābtību izrunāja astoņus gadus vecais bērns, vieglprātīgiem zobgaļiem varētu izraisīt smieklus, taču nopietnie skoti tos saprata. Viņi apbrīnoja jaunā mācekļa reliģisko modrību, viņa gatavību doties cīņā. Paganels bija aizkustināts līdz sirds dziļumiem un juta patiesas simpātijas pret mazo austrālieti.
Atklāti runājot, līdz šim eiropiešu drēbēs ģērbtais mežonis ģeogrāfam nebija pa prātam. Viņš taču nebija braucis uz Austrāliju, lai apbrīnotu austrāliešus uzvalkos. Viņš vēlējās, lai austrāliešus klātu vienīgi tetovējums. Sis «pieklājīgais» uzvalks sajauca visus viņa priekšstatus par iezemiešiem. Taču Tolinē dedzības pilnie vārdi lika ģeogrāfam mainīt uzskatus un izteikt savu apbrīnu. Šās sarunas beigas padarīja cienījamo zinātnieku par mazā austrālieša labāko draugu.
Atbildot uz lēdijas Helēnas jautājumu, Tolinē pastāstīja, ka viņš mācoties Melburnas normālskolā, kuru vada mācītājs Pekstona kungs.
— Ko tu mācies šai skolā? — lēdija Glenervena vaicāja.
— Man māca tur bībeli, matemātiku, ģeogrāfiju …
— A, ģeogrāfiju! — Paganels iesaucās, dziji ieinteresēts.
— Jā, ser, — Tolinē atbildēja. — Pirms janvāra brīvdienām es saņēmu pat pirmo godalgu ģeogrāfijā.
— Tu saņēmi godalgu ģeogrāfijā, draudziņ?
— Te tā ir, ser, — Tolinē sacīja, vilkdams laukā no kabatas grāmatu.
Tā bija skaisti iesieta mazformāta bībele. Pirmās lapas otrajā pusē bija
rakstīts: Melburnas normālskolā, pirmā godalga ģeogrāfijā Tolinē no Laklanas.
Paganels vairs nevarēja savaldīties. Zili brīnumi: austrālietis pārzina ģeogrāfiju! Un viņš noskūpstīja Tolinē uz abiem vaigiem gluži tāpat kā mācītājs Pekstons godalgu izdalīšanas dienā. Paganelam vajadzēja zināt, ka austrāliešu skolās tas nav nekas neparasts. Jaunie mežoņi ģeogrāfijā ir joti apdāvināti un labprāt mācās šo priekšmetu, turpretī rēķināšana viņiem, neveicas.
Tolinē lāgā nesaprata, kāpēc viņu pēkšņi skūpsta. Lēdija Helēna viņam paskaidroja, ka Paganels ir slavens ģeogrāfs, turklāt izcils ģeogrāfijas skolotājs.
— Ģeogrāfijas skolotājs! — Tolinē iesaucās. — Lūdzu, pārbaudiet manas zināšanas, ser!
— Pārbaudīt tavas zināšanas, draudziņ? — Paganels atkārtoja. — Tas man nemaz nav jālūdz. Es grasījos to darīt bez tavas atļaujas. Man nav nekas pretī uzzināt, kā māca ģeogrāfiju Melburnas normālskolā.
— Ja nu Tolinē jūs pārspēj, Paganel? — Maknebs jautāja.
— Blēņas! — ģeogrāfs iesaucās. — Pārspēt Francijas Ģeogrāfijas biedrības sekretāru!
Sakārtojis uz deguna acenes, Paganels izslējās visā savā garajā augumā. Cienīgi, kā jau profesoram pieklājas, viņš sāka eksāmenu:
— Skolniek Tolinē, piecelieties!
Tolinē, kas jau tāpat stāvēja kājās, piecelties vēl augstāk nevarēja.. Viņš tikai pazemīgi gaidīja ģeogrāfa jautājumus.
— Skolniek Tolinē, — Paganels turpināja, — nosauciet piecas pasaules daļas! i
— Skolniek Tolinē, piecelieties!
— Okeānija, Āzija, Āfrika, Amerika un Eiropa.
— Jauki. Sāksim ar Okeāniju, kurā mēs patlaban atrodamies. Kā tā iedalās?
— Okeānija iedalās Polinēzijā, Melanēzijā, Mikronēzijā un Megalēzijā. Galvenās salas ir Austrālija, kas pieder angļiem, Jaunzēlande, kas pieder angļiem, Tasmānija, kas pieder angļiem, Cetema, Oklenda, Makārija, Kēr« madeka, Mekina, Marakija un citas salas, kas tāpat pieder angļiem.
— Labi, — Paganels atsaucās. — Bet Jaunkaledonija, Sendviču salas, Mendena, Pomotu?
— Šīs salas atrodas Lielbritānijas aizbildniecībā.
— I<ā?! Lielbritānijas aizbildniecībā? — Paganels iekliedzās. — Manuprāt, gluži otrādi, tās atrodas Francijas …
— Francijas? — Tolinē bija patiesi izbrīnījies.
— Redz, redz! — Paganels iesaucās. — Un to jums māca Melburnas normālskolā?
— Jā, skolotāja kungs. Vai tas nav pareizi?