— Kā nu ne, kā nu ne! Brīnišķīgi! — Paganels attrauca. — Visa Okeānija pieder angļiem! Tas nu ir skaidrāks par skaidru! Turpināsim!
Paganels izskatījās samulsis un pikts, un tas majoru gaužām uzjautrināja.
Eksāmens turpinājās.
— Tagad pievērsīsimies Āzijai, — ģeogrāfs teica.
— Āzija ir milzīga zeme, — Tolinē atbildēja. — Tās galvaspilsēta ir Kalkuta. Lielākās pilsētas: Bombeja, Madrasa, Adena, Malaka, Singapūra, Pegu, Kolombo. Salas: Lekedivas, Maldivas, Čagosas un daudzas citas. Visas pieder angļiem.
— Labi, labi, skolniek Tolinē. Un ko jūs varat teikt par Āfriku?
— Āfrikā ir divas galvenās kolonijas: dienvidos Kapzeme ar galvaspilsētu Keiptaunu, bet rietumos — angļu īpašumi ar lielāko pilsētu Sjerra- leoni.
— Lieliska atbilde! — Paganels sacīja, sākdams jau aprast ar šo fantastisko angļu ģeogrāfiju. — Ģeogrāfiju šai skolā māca labi. Tātad Alžīrija, Maroka, Ēģipte… šīs zemes svītrotas no Britu atlanta! Bet tagad man labpatiktos kaut ko dzirdēt par Ameriku.
— Amerika iedalās Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, — Tolinē iesāka. — Ziemeļamerikā angļiem pieder Kanāda, Jaunā Brunsvika, Jaunā Skotija un Savienotās Valstis, kuras pārvalda gubernators Džonsons.
— Gubernators Džonsons! — Paganels iesaucās. — Un tā tiek dēvēts prezidents, kas nācis pēc dižā un cēlsirdīgā Linkolna, kuru nonāvēja apmāts verdzības fanātiķis? Brīnišķīgi! Kaut ko labāku domādams neizdomāsi. Bet Dienvidamerika ar Gviānu, Maluinām, Šetlendas arhipelāgu, Džordžiju, Jamaiku, Trinidadu un tā tālāk, un tā tālāk — vai arī visas šīs zemes pieder angļiem? Par to es nediskutēšu. Bet tagad, Tolinē, man gribētos zināt tavas domas vai, pareizāk sakot, tavu skolotāju domas par Eiropu.
— Par Eiropu? — mazais austrālietis parjautaja, nesaprazdams, kāpēc ģeogrāfs tik ļoti skaišas.
— Jā, par Eiropu. Kam pieder Eiropa?
— Eiropa pieder angļiem, — puisēns atbildēja ar patiesu pārliecību.
— Tā jau es domāju, — Paganels atsaucās. — Bet kā tas iespējams? To es gribētu zināt.
— Angļiem pieder Anglija, Skotija, Īrija, Malta, Džersi un Gernsi salas, Jonijas salas, Hebridu, Setlendas, Orkadas …
— Labi, Tolinē, — Paganels viņu pārtrauca. — Bet Eiropā ir vēl citas valstis, kuras tu aizmirsi pieminēt, draudziņ.
— Kādas, ser? — zēns nesamulsis vaicāja.
— Spānija, Krievija, Austrija, Prūsija, Francija.
— Tās ir nevis valstis, bet provinces, — Tolinē atbildēja.
— Tas ir par traku! — Paganels iesaucās, noraudams acenes.
— Protams, provinces. Spānijas provinces galvaspilsēta ir Gibraltāra.
— Lieliski! Burvīgi! Vienreizīgi! Bet Francija? Es esmu francūzis, un man gribētos zināt, kam es piederu.
— Francija ir angļu province, — Tolinē mierīgi atbildēja. — Tās galvenā pilsēta — Kalē.
— Kalē! — Paganels iesaucās. — Vai tiešām Kalē vēl līdz šim pieder Anglijai?
— Protams.
— Un tā ir Francijas galvenā pilsēta?
— Jā, ser, un tajā dzīvo gubernators lords Napoleons …
Pēc šiem vārdiem Paganels sāka nevaldāmi smieties. Tolinē nezināja,, ko lai domā. Viņam jautāja, un viņš pūlējās atbildēt pēc labākās sirdsapziņas. Viņš nebija vainojams arī par savu atbilžu smieklīgumu. Viņam par to nebija ne jausmas. Tomēr mazais austrālietis neapmulsa un cienīgi gaidīja, kad beigsies šī neizprotamā smiešanās.
— Redzat nu, — majors smiedamies sacīja Paganelam. — Vai man nebija taisnība, kad es teicu, ka skolnieks Tolinē jūs pamācīs?
— Patiesi tā tas ir, dārgais major, — ģeogrāfs atsaucās. — Un tā māca ģeogrāfiju Melburnā! Normālskolas skolotāji zina, ko dara! Eiropa, Āzija, Āfrika, Amerika — visa pasaule pieder angļiem! Sasodīts! Baudījuši šādu audzināšanu, iezemieši, protams, pakļaujas angļiem! Bet Mēness,. Tolinē? Saki, draudziņ, -r- vai arī Mēness pieder angļiem?
— Tas piederēs angļiem, — mazais mežonis nopietni atbildēja.
Paganels pietrūkās kājās. Viņš vairs nevarēja nosēdēt uz vietas. Smiekli viņu smacēja vai nost, un viņš aizgāja izsmieties pēc sirds patikas kādu ceturtdaļjūdzi ārpus nometnes.
Tikmēr Glenervens devās uzmeklēt savā ceļojuma bibliotēkā kādu grāmatu. Tas bija Semjuela Ričardsona «īsais ģeogrāfijas kurss». Sī grāmata Anglijā bija ļoti populāra un sniedza daudz precīzākas ģeogrāfiskās ziņas nekā Melburnas skolotāji.
— Ņem šo grāmatu, mīļais puisēn, un glabā to, — Glenervens sacīja mazajam austrālietim. — Tavas zināšanas ģeogrāfijā ir kļūdainas, tās derētu izlabot. Dāvinu tev šo grāmatu par piemiņu no mūsu tikšanās.
Tolinē klusēdams paņēma grāmatu un sāka to vērīgi aplūkot, neticīgi šūpodams galvu un neuzdrošinādamies bāzt dāvanu kabatā.
Tikmēr kļuva pavisam tumšs. Bija pulksten desmit vakarā. Vajadzēja doties pie miera, lai rīt varētu piecelties jau mazā gaismiņā. Roberts piedāvāja draugam Tolinē pusi guļvietas, un mazais mežonis apgūlās viņam blakus.
Lēdija Helēna un Mērija Granta aizgāja uz ratiem, bet vīrieši apgūlās teltī. Vienīgi Paganela smiekli joprojām jaucās kopā ar žagatu maigo un tīkamo tarkšķēšanu.
Nākamajā rītā, kad pulksten sešos saules stars atmodināja gulētājus, austrāliešu zēnu viņi vairs neatrada. Tolinē bija pazudis. Vai nu viņš steidzās ātrāk nokļūt Laklanā, vai arī viņu bija aizvainojuši Paganela smiekli. Tas palika noslēpums.
Taču, kad lēdija Helēna pamodās, viņa atrada sev uz krūtīm svaigu mimozu pušķīti, bet Paganels savu svārku kabatā — Semjuela Ričardsona «īso ģeogrāfijas kursu».
XIV nodaļa ALEKSANDRA KALNA ATRADNES
1814. gadā sers Roderiks Impejs Mārčisons, tagadējais Londonas Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības sekretārs, pēc rūpīga pētnieciska darba konstatēja, ka ir liela līdzība starp Urālu kalniem un kalnu grēdu, kas stiepjas 110 ziemeļiem uz dienvidiem netālu no Austrālijas dienvidu piekrastes.