Tā kā Urālu kalni ir bagāti ar zeltu, ģeologs secināja, ka šis dārgais metāls varētu būt atrodams arī Austrālijas kalnu grēdā. Un viņš nebija jnaldl j ies.
Patiesi pēc diviem gadiem Mārčisonam atsūtīja no Jaunās Dienvidvel- sas zelta paraugus, un ģeologs pamudināja lielāku skaitu Kornvelsas kalnraču doties uz Jaunās Holandes zelta laukiem.
Pirmais zelta tīrradņus Dienvidaustrālijā uzgāja Frānsiss Djūtons. Pirmos zelta laukus Jaunajā Velsā atklāja Forbss un Smits.
Tiklīdz vēsts par jaunajiem atklājumiem bija izplatījusies, zelta meklētāji plūda uz Austrāliju no visām zemeslodes malām. Gan angli, gan amerikāņi, gan itālieši, gan franči, gan vācieši, gan ķīnieši. Taču tikai 1851. gada 3. aprīlī Hārgreivs atklāja ārkārtīgi bagātas zelta atradnes un piedāvāja Sidnejas kolonijas gubernatoram seram C. Ficrojam uzrādīt šos zelta laukus par niecīgu atlīdzību — pieci simti sterliņu mārciņām.
Gubernators šo piedāvājumu nepieņēma, taču vēsts par Hārgreiva atklājumu jau bija izplatījusies. Zelta meklētāji plūda uz Somerhilu un Lenispondu. Seit tika nodibināta Ofiras pilsēta, kuras zelta atradņu bagātības drīz vien attaisnoja skanīgo bībelisko vārdu.
Līdz šim Viktorijas province tikpat kā nebija pazīstama, bet tagad bagātīgās zelta ieguves to padarīja par visievērojamāko Austrālijas provinci.
Pēc dažiem mēnešiem — 1851. gada augustā — Viktorijas provincē atrada pirmos zelta tīrradņus, un drīz vien zeltu raka jau četros apgabalos: Belaretā, Ovensā, Bendigo un Aleksandra kalna rajonā. Visi četri apgabali bija ļoti bagāti ar zeltu. Taču Ovensas upes krastos zelta ieguvi apgrūtināja augstais gruntsūdens; Belaretā zeltraču cerības bieži pievīla nevienmērīgais zelta dzīslu izvietojums; Bendigo apgabalā zeltraču prasībām neatbilda zeme. Vienīgi Aleksandra kalna rajonā visi apstākļi zelt- račiem bija labvēlīgi, un šeit iegūtais dārgais metāls, kas maksāja tūkstoš četri simti četrdesmit vienu franku mārciņā, deva pasaules tirgū vislielāko peļņu.
Tieši cauri šim apvidum, kur bija sadragātas tik daudzas cerības un gūta necerēta laime, trīsdesmit septītā paralēle veda kapteiņa Harija Granta meklētājus.
31. decembrī, augu dienu braukuši pa ārkārtīgi nelīdzenu ceļu, kas nogurdināja zirgus un vēršus, ekspedīcijas dalībnieki pievakarē beidzot ieraudzīja Aleksandra kalna apaļīgās virsotnes. Uz naktsguļu ceļinieki apmetās kādā šaurā nelielas kalnu grēdas aizā un, sapinuši zirgus un vēršus, palaida tos ganīties starp kvarca bluķiem, ar kuriem zeme bija kā sētin nosēta. Tas vēl nebija zelta ieguves rajons. Tikai nākamajā dienā,, jaunā — 1865. gada pirmajā dienā, smago-ratu riteņi iegrieza sliedes šīs pasakaini bagātās zemes ceļos.
Zaks Paganels un viņa biedri bija apmierināti, ka ceļā gadījies daudzi- nātais kalns, ko austrāliešu valodā sauc par Džeburu. Savā laikā uz šo kalnu veseliem bariem gāzās avantūristi, zagļi un godīgi cilvēki, gan tie, kuri kar, gan tie, kurus kar. Izplatoties pirmajām valodām par lielo atklājumu, zelta drudža pārņemtajā 1851. gadā pilsētnieki pameta pilsētas, skvoteri — laukus, jūrnieki — kuģus. Zelta drudzis ieguva epidēmijas raksturu, kļuva lipīgs kā mēris, un cik daudzi gan aizgāja bojā, domādami, ka laime viņiem jau gluži tuvu! Klīda valodas, ka izšķērdīgā daba izsējusi šai brīnumainajā Austrālijas zemē neskaitāmus miljonus vairāk nekā divdesmit piecu platuma grādu joslā. Bija pienācis pļaujas laiks, un pļāvēji steidzās uz druvu. Zeltrača amats aizēnoja visus pārējos, un, lai arī daudzi neizturēja smago darbu un aizgāja bojā, dažs labs tomēr kļuva bagāts ar vienu kapļa cirtienu. Neveiksmes tika noklusētas, bet veiksmes tālu daudzinātas. Laimīgie kapļa cirtieni atbalsojās visās piecās pasaules daļās. Drīz vien dēkaiņi no dažādiem sabiedrības slāņiem straumēm plūda uz Austrālijas piekrasti. 1852. gada pēdējos četros mēnešos Melburnā vien ieradās piecdesmit četri tūkstoši emigrantu. Tā bija vesela armija, taču armija bez vadoņa un disciplīnas, armija, kas alka uzvaras, bet vēl nebija to izcīnījusi. Vārdu sakot, piecdesmit četri tūkstoši viskaitīgākās sugas marodieru.
Pirmajos šā neprātīgā skurbuma gados visur valdīja neaprakstāma nekārtība. Tomēr angļi ar viņiem piemītošo enerģiju kļuva stāvokļa noteicēji. Policisti un vietējie žandarmi vairs nenostājās zagļu pusē, bet aizstāvēja godīgus ļaudis. Tas bija īsts apvērsums. Glenervens vairs neredzēja neko no 1852. gada nežēlīgajiem skatiem. Kopš tiem laikiem bija pagājuši trīspadsmit gadi. Tagad zelta laukus izmantoja metodiski, atbilstoši stingras organizācijas likumiem.
Atradnes sāka izsīkt. Vietumis vairs neko nevarēja atrast. Un kā lai šīs dabas bagātības neizsīktu, kad no 1852. līdz 1858. gadam zeltrači izcēla no Viktorijas provinces zemes dzīlēm sešdesmit trīs miljoni septiņi simti tūkstoši četri simti septiņdesmit astoņas sterliņu mārciņas! Emigrantu skaits krietni vien samazinājās, daudzi aizklīda uz vēl neskartām zemēm. Zelta laukus, kas nesen atklāti Jaunzēlandē pie Otago un Mārlboro, tagad urbina tūkstošiem divkājainu termītu bez spārniem.
Ap pulksten vienpadsmitiem ceļinieki sasniedza zelta atradņu centru. Te pacēlās vesela pilsēta ar rūpnīcām, bankas ēku, baznīcu, kazarmām, skolu, laikrakstu redakcijām, birojiem. Netrūka arī viesnīcu un villu. Šeit bija pat savs labi apmeklēts teātris, kur ieejas biļete maksāja desmit šiliņus. Pašreiz ar lieliem panākumiem izrādīja vietējo lugu «Frānsiss
Te pacēlās vesela pilsēta.
Obediags jeb Laimīgais zeltracis». Beigās lugas varonis, iedzīts galīgā izmisumā, pēdējo reizi cērt ar kapli un atrod neiedomājami lielu zelta gabalu.
Gribēdams apskatīt plašās Aleksandra kalna atradnes, Glenervens lika Airtonam un Milredijam braukt ar ratiem tālāk un apsolījās tos panākt pēc pāris stundām. Paganels par šo lēmumu bija gaužām priecīgs un, kā parasti, kļuva par mazā pulciņa gidu.