Sekojot Paganela padomam, ceļinieki vispirms devās uz banku. Ielas bija platas, rūpīgi bruģētas un laistītas. Skatienu saistīja gigantiskas izkārtnes: «Golden Companij (limited)», «Digger's General Office», «Nug- get's Union». Atsevišķu zeltraču vietā bija stājušās darbaroku un kapitāla apvienības. Visur dzirdēja strādājam mašīnas, kas skaloja smiltis, drupināja dārgo kvarcu.
Tūlīt aiz pilsētas sākās zelta lauki — plaša, zelta ieguvei atvēlēta teritorija. Seit strādāja ar kapļiem zeltrači, kurus bija nolīgušas un labi atalgoja zelta ieguves sabiedrības. Nemaz nebija iespējams saskatīt visapkārt melnējošās bedres. Dzelzs kapļi spīguļoja saulē, itin kā mezdami spožus zibeņus. Zeltraču vidū bija visdažādāko tautību pārstāvji. Viņi nenaidojās- savā starpā, bet klusi darīja darbu — algotu cilvēku darbu.
— Tomēr būtu aplam domāt, — Paganels sacīja, — ka Austrālijas klajos vairs nebūtu sastopami laimes meklētāji, kas nav atmetuši cerības uziet paši kādu zelta dzīslu. Protams, lielais vairums pārdod savu spēku sabiedrībām, un ko citu šie cilvēki lai iesāktu, kad visas ar zeltu bagātās zemes valdība vai nu pārdevusi, vai iznomājusi! Un tomēr cilvēks, kam nekā nav, kas nevar zemi nedz iznomāt, nedz nopirkt, var kļūt bagāts.
— Kādā veidā? — lēdija Helēna ievaicājās.
— Izmantojot džampingu, — Paganels atbildēja. — Pat mēs, lai gan mums uz šiem zelta laukiem nav nekādu tiesību, — pat mēs, ja mums ļoti laimētos, varētu tikt pie bagātības.
— Kā tas iespējams? — majors noprasīja.
— Izmantojot džampingu, kā jau man bija gods jums paskaidrot.
— Kas tas džampings tāds ir? — majors neatlaidās.
— Tā ir zeltraču aprindās pastāvoša vienošanās, kas brīžam gan izraisa nekārtības un vardarbību, tomēr varas iestādēm nekad nav izdevies to atcelt.
— Stāstiet ātrāk, Paganel, — Maknebs mudināja, — nekārdiniet mūs kā izslāpušos ar ūdeni!
— Tad klausieties! Saskaņā ar šo vienošanos jebkurš zelta atradņu iecirknis, kurā divdesmit četras stundas nav notikuši darbi, izņemot lielo svētku dienas, kļūst par kopēju īpašumu. Ikviens, kas pirmais ieņem šādu iecirkni, var to izrakņāt un kļūt bagāts, ja vien debesu spēki viņam palīdz. Tātad, Robert, papūlies atrast kādu pamestu bedri — un tā būs tava!
— Paganela kungs, — Mērija Granta aizrādīja, — nepaveainiet manu brāli uz tādām domām.
— Es jokoju, dārgā mis, — Paganels sacīja, — un Roberts to labi zina. Lai viņš kļūtu par zeltraci! Nekad! Art zemi, apstrādāt un apsēt un pēc tam saņemt sava darba augļus — tā ir cilvēka cienīga nodarbošanās. Turpretī rakties pa zemi kā kurmim, tikpat akli kā kurmim, lai izdabūtu no turienes mazumiņu zelta, — tas ir nožēlojams amats, un, lai nodarbotos ar to, jābūt dieva un cilvēku pamestam!
Apskatījuši zelta atradņu centrālās būves un šķērsojuši lauku, ko klāja pārstrādāta kvarca, māla slānekļa un sadrupinātu klinšu smalkne, ceļinieki nonāca pie bankas.
Tā bija stalta ēka, pie kuras plīvoja nacionālais karogs. Lords Glenervens stādījās priekšā bankas ģenerālinspektoram, kas laipni piedāvājās ceļiniekiem izrādīt savu iestādi.
Sai bankā sabiedrības deponē pret parakstu no zemes dzīlēm iegūto zeltu. Jau sen pagājuši tie laiki, kad no pirmo zeltraču darba iedzīvojās kolonijas tirgotāji. Ieguves vietā viņi maksāja piecdesmit trīs šiliņus par unci zelta un pārdeva to Melburnā par sešdesmit pieciem šiliņiem. Tiesa, tirgotājiem bija jāgādā par transportu, un, tā kā lielceļa laupītāju kļuva aizvien vairāk, transportētais zelts ne vienmēr sasniedza mērķi.
Ģenerālinspektors parādīja apmeklētājiem interesantus zelta paraugus un saistoši pastāstīja par dažādiem šā metāla ieguves paņēmieniem.
Parasti zelts sastopams divos veidos: tīrradņos un zelta smiltīs. To atrod vai nu sajauktu ar sanesu smiltīm, vai arī ietvertu kvarca apvalkā. Tāpēc atkarībā no grunts rakstura zeltu iegūst zemes virskārtā vai arī dziļākos zemes slāņos.
Zelta iegulas visbiežāk sastopamas upju, ieleju un gravu dibenā. Zelts guļ kārtām: sīkākie graudiņi virspusē un lielākie apakšā.
Turpretī dzīslu zelts, lai arī tā kvarca apvalks atmosfēras ietekmē ir sadrupis, parasti atrodams vienā vietā lielākā daudzumā un veido veselas krātuves, kuras zeltrači sauc par «kabatiņām». Dažā labā «kabatiņā» ir vesela bagātība.
Aleksandra kalna apkaimē zelts lielāko tiesu sastopams māla slāņos un slānekļa klinšu plaisās, šeit reizēm gadās veselas tīrradņu ligzdas. Laimīgais zeltracis, kas uzgājis šādu ligzdu, izvelk lielo laimestu.
Aplūkojuši dažādos zelta paraugus, apmeklētāji devās uz bankas mineraloģijas muzeju. Te bija savākti un uzskatāmi izvietoti visi ieži, kādi vien atrodami Austrālijas zemē. Zelts nav vienīgā šīs zemes bagātība. Austrāliju ar pilnām tiesībām var nosaukt par milzīgu šķirstu, kurā daba glabā savus lielākos dārgumus. Aiz vitrīnu stikliem mirguļoja baltais topāzs, kas var sacensties ar Brazīlijas topāziem, granāts, zaļganais talits, koši .sarkani un sārti brīnum skaisti rubīni, gaišzili un tumšzili safīri, kurus vērtē tikpat augstu kā Malabaras un Tibetas safīrus, spoži mirgojoši rūti! i un, beidzot, sīks dimanta kristāls, kas atrasts Taronas krastos. Šai spožajā dārgakmeņu kolekcijā netrūka itin nekā, un arī zelts nebija tālu jāmeklē, lai dārgakmeņus iestrādātu. Ja visi šie dārgakmeņi atrastos zelta ietvaros, krāšņāku skatu būtu grūti iedomāties.
Glenervens atvadījās no bankas inspektora, pateikdamies par laipnību, kas viņam bija parādīta. Pēc tam ceļinieki turpināja zelta lauku apskati.
Lai cik vienaldzīgi Paganelam bija šās pasaules labumi, viņš tomēr neatrāva skatienu no zemes. Šim vilinājumam viņš nespēja pretoties, neko' nelīdzēja pat ceļabiedru zobgalības. Ģeogrāfs vai ik brīdi pieliecās, pacēla kādu akmeni, dzīslotu iezi vai kvarca gabalu. Vērīgi apskatījis atradumu, ģeogrāfs drīz vien to nicīgi aizmeta prom. Tā tas turpinājās visu pastaigas laiku.