— Kas jums lēcies, Paganel? Vai esat ko pazaudējis? — majors viņam: vaicāja.
— Protams, — Paganels atbildēja, — kas nav atrasts, tas allaž ir zaudēts un jo sevišķi šai zelta un dārgakmeņu zemē. Nez kāpēc man tomēr gribētos aizvest no šejienes vairākas unces vai pat divdesmit mārciņas smagu tīrradni.
— Bet ko jūs ar to iesāktu, mans cēlais draugs? — Glenervens ieprasījās.
— O, tas mani nemaz neapgrūtinātu, — Paganels atbildēja. — Es to dāvinātu savai dzimtenei. Es to noguldītu Francijas bankā.
— Un to ņemtu pretī?
— Bez šaubām, dzelzceļa obligāciju veidā.
Visi uzslavēja Paganelu par cildeno nodomu aplaimot ar vērtīgo atradumu savu dzimteni, un lēdija Helēna novēlēja viņam atrast lielāko zelta' gabalu pasaulē.
Tā, jautri tērzēdami, ceļinieki pārstaigāja lielāko zelta atradņu daļu. Visur darbi ritēja stingri pēc plāna, taču mehāniski un bez sajūsmas..
Pēc divu stundu ilgas pastaigas Paganels ieraudzīja kādu gluži pieklājīgu krogu un ieteica ceļabiedriem uzkavēties tur līdz brīdim, kad būs jādodas atpakaļ pie pajūga. Lēdija Helēna šim priekšlikumam piekrita, un, tā kā krogā bez atspirdzinājumiem nevarēja iztikt, Paganels palūdza krodziniekam atnest kādu šejienes dzērienu.
Krodzinieks atnesa katram glāzi noblera. Šis dzēriens nav nekas cits kā groks, taču ačgārns groks. Šeit nevis mazu glāzīti degvīna ielej lielā ūdens glāzē, bet gan mazu glāzīti ūdens — lielā degvīna glāzē, pēc tam
Paganels pacēla kādu akmeni.
pieliek klāt cukuru un dzer. Tas bija pārlieku austrālisks dzēriens, un tāpēc par lielu izbrīnu krodziniekam noblers tika atšķaidīts ar lielu karafi ūdens un pārvērsts par britu groku.
Pēc tam ceļinieki kavējās pārrunās par zeltraktūvēm un zeltračiem. Tagad šīs sarunas bija īstajā reizē. Lai gan Paganels ar visu redzēto bija apmierināts, viņš tomēr piebilda, ka būtu bijis daudz interesantāk uzkavēties Aleksandra kalna atradnēs pirmajos zelta drudža gados.
— Zeme toreiz, — viņš stāstīja, — bija izrakņāta vienās bedrēs, kurās mudžēt mudžēja neskaitāms daudzums bezgala čaklu un rosīgu skudru? Emigrantiem gan piemita skudru darba degsme, taču trūka apdomības un piesardzības. Zelts aizgāja, kā nācis, visādās trakulībās, tas tika nodzerts, nospēlēts kārtīs, un šis pats krogs, kurā mēs tagad atrodamies, droši vien bija īsta pekle. Kauliņu metieniem sekoja dunču dūrieni. Policija nespēja neko izdarīt, un kolonijas gubernators vairākas reizes bija spiests sūtīt regulāro karaspēku, lai nomierinātu sadumpojušos zeltračus. Beigās viņam tomēr izdevās vest zeltračus pie prāta, un, lai arī nebija viegli, viņš piespieda katru zeltraci izņemt patentu un panāca, ka šais zelta laukos nekārtību bija daudz mazāk nekā Kalifornijā.
— Tātad par zeltraci var kļūt katrs? — lēdija Helēna vaicāja.
— Jā, kundze, tādēļ nav vajadzības beigt universitāti, pietiek ar divām spēcīgām rokām. Trūkuma dzītie avantūristi ieradās zelta laukos bez graša kabatā, bagātākie ar kapli, nabadzīgie tikai ar nazi. Taču viņi visi metās rakt zemi ar tādu neprātīgu dedzību, ar kādu viņi nekad nebūtu ķērušies pie godīga darba. Cik vienreizīgi toreiz izskatījās šie zelta lauki! Visur rēgojās teltis, brezenta pajumi, dēļu un zaru būdas. Apmetnes vidū pacēlās valdības telts, virs kuras plīvoja britu karogs. Tai apkārt bija izvietotas ierēdņu zilās tika auduma teltis, kā arī naudas mijēju, zelta tirgotāju un dažādu starpnieku veikali. Tur bija apmetušies visi tie, kas iedzīvojās šai bagātības un nabadzības jūklī. Šie kungi jau nu gan kļuva bagāti! Būtu vērts redzēt tolaiku zeltračus ar garām bārdām, sarkanos vilnas kreklos. Viņi dzīvoja mitrumā un netīrumos, gaisu tricināja nemitīgs kapļa cirtienu troksnis un pildīja smirdoši izgarojumi no dzīvnieku maitām, kas mētājās visapkārt. Nelaimīgos zeltračus ietina smacējošs putekļu mākonis, kas nāves pļaujai pavēra visplašākās iespējas, un jebkurā citā zemē, kur nav tik veselīgs klimats, zeltraču rindas būtu krietni izretinājis tīfs. Ja nu vēl visi šie laimes meklētāji būtu guvuši panākumus!,Taču ciešanas netika gandarītas, un var droši sacīt, ka uz vienu zeltraci, kas iedzīvojās bagātībā, simts, divi simti vai pat tūkstotis nomira nabadzībā un izmisumā.
— Vai jūs, Paganel, nevarētu pastāstīt, kā toreiz ieguva zeltu? — Glenervens jautāja.
— Tas notika gaužām vienkārši, — Paganels atbildēja. — Pirmie zeltraci skaloja dārgo cēlmetālu tāpat, kā vēl tagad to dara dažos apgabalos Francijā. Patlaban zelta ieguves sabiedrības rīkojas citādi: tās atrok pašas zelta iegulas, zelta dzīslas, kas satur tīrradņus, plāksnītes un graudiņus. Turpretī pirmie zeltrači skaloja tikai zeltu saturošas smiltis. Viņi raka zemi, nošķīra tās kārtas, kas, pēc viņu domām, saturēja visvairāk zelta,.
bet pēc tam ar skalošanu atdalīja dārgo metālu. Skalošanu izdarīja ar amerikāņu ierīci — tā dēvēto kreidlu jeb šūpuli. Tā bija piecas sešas pēdas gara koka kaste, kaut kas līdzīgs vaļējam, divās daļās sadalītam zārkam. Pirmajā nodalījumā atradās sieti, kas bija sakārtoti cits virs cita, turklāt apakšējie cits par citu smalkāki. Otrais nodalījums uz leju sašaurinājās. Pirmajā nodalījumā uz sieta bēra smiltis un lēja virsū ūdeni. Pēc tam visu ierīci šūpoja. Uz pirmā sieta palika akmentiņi, rūda un smiltis — uz nākamajiem, bet izšķīdinātā zeme aizplūda kopā ar ūdeni pa otro — uz leju sašaurināto nodalījumu. Tāda bija toreiz visbiežāk lietotā mašīna.
— Bet arī pie šādas mašīnas vajadzēja tikt, — Džons Mengls ieminējās.
— Parasti to nopirka no zeltračiem, kas bija kļuvuši bagāti vai arī izputējuši. Daudzi iztika arī bez tās.