— Kas to aizstāja? — Mērija Granta pajautāja.
— Plate, dārgā Mērij, vienkārša skārda plate. Ar tās palīdzību zemi vētīja gluži- tāpat, kā vētī labību, vienīgi kviešu graudu vietā reizēm trāpījās zelta graudi. Pirmajā gadā ne viens vien zeltracis tika pie bagātības, neizmantodams nekādas citas ietaises. Kā redzat, dārgie draugi, tas bija ienesīgs laiks, lai gan pāris zābaku maksāja simt piecdesmit frankus un glāze limonādes desmit šiliņus. Kas pasteidzas pirmais, tas vienmēr laimē. Zelts bija itin visur lielā daudzumā, pat zemes virspusē. Strauti tecēja dārgā metāla gultnēs. Zeltu varēja uziet pat Melburnas ielās. Ielu bruģēšanai izmantoja zeltu saturošas smiltis. Tādējādi laikā no 1852. gada 26. janvāra līdz 24. februārim no Aleksandra kalna uz Melburnu valdības karaspēka apsardzes pavadībā nogādāja dārgo metālu astoņi miljoni divi simti trīsdesmit astoņi tūkstoši septiņi simti piecdesmit franku vērtībā. Tātad caurmērā katru dienu simt sešdesmit četri tūkstoši septiņi simti divdesmit pieci franki.
— Gandrīz vai Krievijas imperatora ienākumi, — Glenervens ieminējās.
— Nabaga vīrs! — majors izsaucās.
— Vai kādam laimējies pēkšņi iegūt lielu bagātību? — lēdija Helēna vaicāja.
— Daži gadījumi saglabājušies iedzīvotāju atmiņā, kundze.
— Un jūs varat par tiem pastāstīt? — Glenervens ieminējās.
— Protams, varu, — Paganels atbildēja. — 1852. gadā Belaretas apgabalā tika atrasts pieci simti septiņdesmit trīs unces smags tīrradnis, Džipslendā — septiņi simti astoņdesmit divas unces smags un turpat 1861. gadā — zelta gabals, kas svēra astoņi simti trīsdesmit četras unces. Belaretā kāds zeltracis atrada zelta gabalu, kas svēra sešdesmit piecus kilogramus, un, rēķinot, ka mārciņa zelta maksāja tūkstoš septiņi simti divdesmit divus frankus, šā atraduma vērtība bija divi simti divdesmit trīs tūkstoši astoņi simti sešdesmit franku! Viens kapļa cirtiens, kas ienes vienpadsmit tūkstošus franku rentes, — tas tiešām ir īsts laimes cirtiens!
— Kā pasaulē palielinājusies zelta ieguve, kopš atklātas šīs atradnes? — Džons Mengls vaicāja.
— Pieaugums ir milzīgs, dārgais Džon. Gadsimta sākumā ikgadējā zelta ieguve nepārsniedza četrdesmit septiņus miljonus franku, bet patlaban Austrālijas, Eiropas, Āzijas un Amerikas zeltraktuvēs iegūst zeltu par deviņi simti miljoniem franku, citiem vārdiem, zelta ieguve sasniedz turpat miljardu.
— Tātad, Paganela kungs, — ierunājās Roberts, — šai pašā vietā, uz kuras mēs stāvam, zem mūsu kājām, iespējams, atrodas daudz zelta?
— Jā, draudziņ, veseli miljoni. Mēs staigājam pa tiem! Bet, ja mēs staigājam pa tiem, tas nozīmē, ka mēs tos nicinām.
— Tātad Austrālija ir laimīga zeme?
— Nē, Robert, — ģeogrāfs atbildēja. — Ar zeltu bagātās zemes nekad nav bijušas laimīgas, tajās izaug sliņķi un slaisti, nevis spēcīgi un čakli ļaudis. Ņemsim kaut vai Brazīliju, Meksiku, Kaliforniju, Austrāliju! Ko sasniegušas šīs zemes deviņpadsmitajā gadu simtenī? Atceries, draudziņ, ka plaukst nevis zelta zemes, bet gan dzelzs zemes!
XV nodaļa
«AUSTRĀLIJAS UN JAUNZĒLANDES AVĪZE»
2. janvārī, saulei lecot, ceļinieki atstāja aiz muguras zeltraktuvju rajonu un šķērsoja Talbotas grāfistes robežu. Viņu zirgu pakavi tagad mina Dolhouzijas grāfistes putekļainās takas. Pēc dažām stundām karavāna braslā pārbrida Kolbenas un Kempeisas upes uz austrumu garuma 144°35/ un 144°45'. Puse ceļa bija paveikta. Vēl tikai piecpadsmit tikpat laimīgas ceļojuma dienas — un mazais pulciņš būs sasniedzis Tufolda līča krastus.
Turklāt visi bija spirgti un veseli. Paganela paredzējumi par Austrālijas veselīgo klimatu pilnīgi attaisnojās. Mitrums nemaz nebija jūtams, un karstums bija gluži labi paciešams. Zirgi un vērši, tāpat kā cilvēki, gandrīz nejuta nogurumu.
Vienīgi pēc Kemdenas tilta tika mainīta gājiena kārtība. Kad Airtons uzzināja, ka dzelzceļa katastrofu izraisījis noziegums, viņš ierosināja veikt zināmus piesardzības pasākumus, pēc kuriem līdz šim nebija nekādas vajadzības. Tagad jātnieki neizlaida ratus no acīm un apmešanās vietās
Eikaliptu mežs.
viens no viņiem vienmēr palika sardzē. Rītos un vakaros ieroči tika rūpīgi pārbaudīti, jo bija zināms, ka apkārtnē klimst ļaundaru banda. Lai gan tiešas briesmas vēl nedraudēja, tomēr vajadzēja būt gataviem uz visādām varbūtībām.
Lieki būtu piebilst, ka visi šie piesardzības pasākumi tika veikti, lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai nezinot, jo Glenervens negribēja viņas uztraukt.
Modrība bija nepieciešama. Nevērība vai parasta neuzmanība varēja dārgi maksāt. Starp citu, ne tikai Glenervens vien baidījās no laupītājiem. Arī vientuļu ciematu iedzīvotāji un skvoteri uz laukiem nodrošinājās pret uzbrukumiem un citiem pārsteigumiem. Jau mijkrēslī visas mājas tika cieši noslēgtas. Sētās vaļā palaistie suņi, tuvojoties svešiniekiem, neganti rēja. Ganiem, kas vakaros dzina milzīgos ganāmpulkus aplokos, pie seglu loka karājās karabīne. Sos piesardzības soļus bija izraisījusi vēsts par noziegumu uz Kemdenas "tilta, un daudzi kolonisti, kas līdz šim bija gulējuši pie vaļējām durvīm un logiem, aizbultēja visu ciet.
Arī provinces administrācija parādīja uzcītību un modrību. Uz visām pusēm tika izsūtītas vietējo žandarmu nodaļas. īpaši apsargāts tika telegrāfs. Līdz šim pasta rati bija braukuši pa lielceļiem bez konvoja, bet tai dienā, kad Glenervena karavāna šķērsoja Kilmoras—Hīthotas lielceļu, viņiem garām lielā ātrumā aizdrāzās pasta zirgi, saceldami veselu putekļu mākoni. Lai cik ātri tie izzuda skatienam, Glenervens tomēr paguva pamanīt abpus pasta ratiem aulekšojam policistus ar karabīnēm plecos. Itin kā vēl nebūtu beidzies tas drūmais laiks, kad tūlīt pēc zelta lauku atklāšanas Austrālijas kontinentā šurp gāzās Eiropas sabiedrības padibenes.