Vienu jūdzi no Kilmoras ceļa pajūgs iebrauca milzīgu koku mežā, Pirmo reizi kopš Bernuli zemesraga ceļinieki nokļuva mežā, kas stiepās simtiem kilometru.
Divi simti pēdas augstie eikalipti ar piecas collas biezo, poraino mizu izraisīja skaļus apbrīnas saucienus. So koku stumbri, divdesmit pēdas apkārtmērā, notecējuši smaržīgām sveķu urdziņām, slējās simt piecdesmit pēdu augstumā. To izskatu nebojāja neviens zars vai zariņš, neviena nejauša atvase vai izaugums. Gludākus stumbrus, šķiet, nevarētu izvirpot pat prasmīgs virpotājs. Visapkārt pacēlās simtiem gluži vienādu kolonnu. Milzīgā augstumā kolonnas vainagoja izliektu zaru kapiteli, kuru malas rotāja simetriski izkārtotas lapas un lieli ziedi, kas atgādināja apgāztas urnas. ,
Zem mūžam zaļajiem griestiem brīvi plūda gaisa strāvas, uzsūkdamas no zemes visu mitrumu. Koki auga labu gabalu cits no cita, tāpēc starp tiem, gluži kā caur izcirtumu, varēja svabadi tikt cauri zirgi, vērši un rati. Tas nebija ar dzelkšņainiem krūmiem pieaudzis biezoknis, nedz arī mūžamežs, kur ceļu aizšķērso krituši koki un mudžeklī savijušās liānas, kur cauri var izlauzties vienīgi ar cirvi un uguni. Zāļu paklājs koku pakājē, zaļais pajums koku galotnēs, garās, tālumā gaistošās stalto stumbru rindas, spirgtas paēnas trūkums, savāda gaisma, kas, likās, stīgoja cauri plānam audumam, skaidri iezīmētie gaismas atspulgi uz zemes — tas viss radīja dīvaini neparastu, negaidītiem efektiem bagātu skatu.. Austrālijas kontinenta meži itin nemaz nelīdzinās Jaunās pasaules mežiem. Eikalipts, kuru iezemieši sauc par taru, pieder pie neskaitāmajām miršu pasugām un ir viens no visizplatītākajiem kokiem Austrālijas florā.
Tas, ka zem eikaliptu zaļā juma nav īsta pakrēšļa, izskaidrojams ar šā koka lapu stāvokļa anomāliju. Ikviena lapa pavērsusi pret sauli nevis- virsmu, bet gan aso sānmalu, un acs šīs neparastās lapas redz vienīgi profilā. Tāpēc arī saules stari laužas caur lapotni gluži kā caur pavērtām žalūziju plāksnītēm.
Šī parādība visus ļoti pārsteidza. Kāpēc tik dīvaini izvietotas lapas?' Šis jautājums, protams, tika uzdots Paganelam, un viņš atbildēja kā cilvēks, kuru nekas nevar samulsināt.
— Es nebrīnos par dabas dīvainībām, — viņš sacīja. — Daba vienmēr zina, ko dara, turpretī botāniķi ne vienmēr apzinās, ko saka. Daba nav kļūdījusies, dodama šiem kokiem tik savdabīgas lapas. Toties alojušies ir cilvēki, nosaukdami šos kokus par eikaliptiem.
— Ko nozīmē šis vārds? — Mērija Granta jautāja.
— Tas cēlies no grieķu vārdiem ev xaXt33xxco, kas nozīmē «es labi nosedzu». Botāniķi centušies paturēt grieķisko nosaukumu, lai kļūda nebūtu tik manāma, taču eikalipts nosedz gaužām slikti.
— Mēs jums pilnīgi piekrītam, dārgais Paganel, — Glenervens atsaucās. — Bet tagad izskaidrojiet mums — kāpēc lapas aug šādā veidā?
— Pilnīgi dabiska un viegli saprotama iemesla dēļ, dārgie draugi, — Paganels atbildēja. — Šai zemē, kur gaiss ir sauss, kur lietus līst ļoti reti, kur zeme ir izkaltusi, kokiem nav vajadzīgs nedz vējš, nedz saule. Ūdens trūkuma dēļ kokiem ir maz sulas. Tāpēc arī šaurās lapas, aizsargādamās- pret sauli un pārliecīgiem izgarojumiem pavērš pret saules stariem sānus, nevis virsmu. Nav nekā saprātīgāka par šādu lapu.
— Un lielāka savtīguma, — majors piebilda. — Šīs lapas domā vienīgi pašas par sevi un neliekas ne zinis par ceļiniekiem.
Visi klusībā piekrita Maknebam, vienīgi Paganels, rausdams no pieres sviedrus, nevarēja beigt priecāties, ka liktenis viņam lēmis nokļūt zem kokiem, kuri nedod ēnu. Šādam lapu stāvoklim tomēr ir savas ļaunās puses. Pārgājieni pa eikaliptu mežiem bieži vien ir ļoti nogurdinoši, jo ceļinieku nekas neaizsargā pret svelmīgajiem saules stariem.
Augu dienu rati ripoja starp nebeidzamajām eikaliptu rindām. Ceļā nepagadījās neviens četrkājainis, neviens iezemietis. Eikaliptu galotnēs lidinājās kakadu, taču šādā augstumā tos varēja tik tikko saredzēt un putnu tērgas izklausījās kā neskaidra murmināšana. Reizēm kādā attālā alejā aizspurdza papagailīšu bariņš, priecēdams skatienu ar košajām spalvām. Taču vispār šai milzīgajā, zaļajā templī valdīja dziļš klusums, ko pārtrauca vienīgi zirgu soļu dipoņa, daži aprauti vārdi, kurus ceļinieki retumis pārmija, ratu riteņu čīkstoņa un reižu reizēm Airtona uzsaucieni kūtrajiem jūga vēršiem.
Pievakarē ceļinieki apmetās uz naktsguļu zem eikaliptiem, uz kuru stumbriem bija redzamas nesena ugunskura pēdas. Milzeņu stumbri šķita līdzīgi fabriku dūmeņiem, jo uguns bija izdedzinājusi to serdes līdz pašai virsotnei. Sie koki patiesībā balstījās vienīgi uz mizas, kas turēja tos gluži labi. Tomēr šis skvoteru un iezemiešu nelāgais paradums kurināt koku dobumos uguni pamazām iznīcina eikaliptus un tie var izzust gluži tāpat kā Libānas četrsimtgadīgie ciedri, kas sadega neuzmanīgi sakurtu nometņu ugunskuru liesmās.
Paklausīdams Paganela padomam, Olbinets sakūra ugunskuru vakariņu pagatavošanai vienā no šādiem caurajiem stumbriem. Tūdaļ radās spēcīga vilkme, un dūmi izgaisa krēslainajā lapotnē. Pirms naktsguļas tika veikti vajadzīgie piesardzības pasākumi, un Airtons, Milredijs, Vilsons un Džons Mengls pēc kārtas stāvēja sardzē līdz pat saullēktam.
3. janvārī ceļinieki visu dienu virzījās pa lielā meža garajām, simetriskajām alejām. Šķita, ka mežs nekad nebeigsies, taču pievakarē koku rindas kļuva retākas, un pēdīgi dažu jūdžu atstatumā nelielā līdzenumā skatienam pavērās regulāri izvietotu māju rindas.
— Seimura! — Paganels iesaucās. — Tā ir pēdējā pilsēta mūsu ceļā pa Viktorijas provinci.
— Vai tā ir ievērojama pilsēta? — lēdija Helēna vaicāja.
— Kundze, — Paganels atbildēja, — tas ir ciemats, kas tikai veidojas par pilsētu.
— Vai mēs tur atradīsim pieklājīgu viesnīcu? — Glenervens jautāja.