— Es ceru, ka atradīsim, — ģeogrāfs atbildēja.
— Tad dosimies tieši uz pilsētu. Domāju, ka mūsu drosmīgās ceļotājas neatteiksies vienu nakti kārtīgi atpūsties.
— Dārgais Edvard, mēs ar Mēriju atbalstām šo priekšlikumu, — lēdija Helēna sacīja, — taču vienīgi tajā gadījumā, ja tas nesagādās liekas rūpes un neaizkavēs ceļojumu.
— Itin nemaz, — lords Glenervens atbildēja. — Turklāt mūsu vēršiem ir vajadzīga atpūta. Rīt no rīta ar gaismas svīdu mēs atkal dosimies ceļā.
Bija pulksten deviņi vakarā. Mēness noslīdēja pie paša apvāršņa, un tā slīpie stari izgaisa miglas dūmakā. Pamazām kļuva aizvien tumšāks. Ceļinieku pulciņš ar Paganelu priekšgalā iebrauca platajās Seimuras ielās.
Ģeogrāfs, kā vienmēr, pazina visu, ko nekad nebija redzējis. Itin kā instinkta vadīts, viņš nonāca tieši pie Kempbela viesnīcas «Ziemeļbritā- nija».
Zirgi un vērši tika novietoti stallī, rati — šķūnī, bet ceļiniekiem tika ierādītas gluži pieklājīgi iekārtotas istabas. Pulksten desmitos viesi apsēdās pie galda, kuru Olbinets nopētīja ar lietpratēja skatienu. Paganels kopā ar Robertu jau bija paguvis izstaigāt pilsētu, un savus iespaidus par nakts pastaigu viņš izteica ļoti lakoniski. Viņš nebija itin neko redzējis.
Mazāk izklaidīgs cilvēks būtu ievērojis Seimuras ielās zināmu satraukumu. Sur tur ļaudis pulcējās bariņos, kas pamazām kļuva lielāki. Iedzīvotāji sarunājās pie namu durvīm, ar skaidri samanāmu nemieru izvaicādami cits citu. Dažs skaļā balsī lasīja laikrakstus, pārsprieda izlasīto un strīdējās. To visu nevarēja nepamanīt pat visneuzmanīgākais vērotājs. Taču Paganels nekā nebija manījis.
Toties majors, pat neiziedams laukā no viesnīcas, bija paguvis uzzināt, kas satrauca mazpilsētas iedzīvotājus. Patērzējis desmit minūtes ar runīgo viesnīcas saimnieku misteru Diksonu, viņš bija uzzinājis visu. Taču viņš neteica nevienam ne vārda.
Tikai pēc tam, kad vakariņas bija paēstas, kad lēdija Glenervena, Mērija un Roberts Granti bija aizgājuši uz savām istabām, majors palūdza •ceļabiedrus brīdi uzkavēties un sacīja tiem:
— Noziedznieki, kas izraisījuši vilciena katastrofu uz Sandhērstas •dzelzceļa, ir atklāti.
— Vai viņi ir apcietināti? — Airtons steidzīgi noprasīja.
— Nē, — Maknebs atbildēja, izlikdamies nemanām bocmaņa ieinteresētību, kas pašreizējos apstākļos bija pilnīgi saprotama.
— Jo ļaunāk, — Airtons noteica.
— Kam tad piedēvē šo noziegumu? — Glenervens vaicāja.
— Lasiet, — majors sacīja, sniegdams Glenervenam «Austrālijas un Jaunzēlandes Avīzes» numuru, — un jūs pārliecināsities, ka policijas inspektors nav kļūdījies.
Glenervens skaļā balsī izlasīja:
— «Sidneja, 1866. gada 3. janvārī. Mūsu lasītāji droši vien atceras, ka pagājušā gada naktī no 29. uz 30. decembri uz Melburnas—Sandhērstas dzelzceļa līnijas piecas jūdzes no Kāslmenas stacijas uz Kemdenas tilta notika vilciena katastrofa. Nakts ātrvilciens, kas atiet no Melburnas pulksten 11.45, braukdams pilnā gaitā, iegāzās Lūtonas upē.
Kemdenas tilts, vilcienam tuvojoties, bija atstāts vaļā.
Tūlīt pēc katastrofas notikušās laupīšanas, kā arī dzelzceļa sarga līķis, kas tika atrasts pusjūdzi no Kemdenas tilta, liecināja, ka šās katastrofas cēlonis ir noziegums.
Tālākā izmeklēšana pierādīja, ka šo noziegumu pastrādājusi katordz- nieku banda, kas pirms pusgada izbēgusi no Pērtas cietuma Rietumaustrā- lijā, kad ieslodzītos gatavojās pārvest uz Norfolkas salu.[35]
Sai katordznieku bandā ir divdesmit deviņi cilvēki. Tās vadonis Bens Džoiss, sevišķi bīstams noziedznieks, ieradies Austrālijā pirms dažiem mēnešiem, taču nav zināms, ar kādu kuģi, un policijas rokās vēl nekad nav nokļuvis.
Pilsētu iedzīvotāji, kolonisti un skvoteri uz laukiem tiek aicināti būt piesardzīgi, kā arī ziņot policijas ģenerālinspektoram par visu, kas varētu palīdzēt notvert noziedzniekus.
Dz. P. Mičels, ģenerālinspektors.»
Tiklīdz Glenervens bija beidzis lasīt šo rakstu, Maknebs pagriezās pret ģeogrāfu un sacīja:
— Redzat nu, Paganel, arī Austrālijā var būt katordznieki.
— Vienīgi izbēgušie — to nev^r noliegt! — Paganels atbildēja. — Sodu izcietušajiem katordzniekiem šeit nemaz nav tiesību dzīvot.
— Tomēr viņi ir šeit, — Glenervens piebilda. — Taču viņu klātbūtne, manuprāt, nevar mainīt mūsu plānus un pārtraukt ceļojumu. Kādas ir jūsu domas, Džon?
Džons Mengls tūliņ neatbildēja. Viņš svārstījās, jo saprata, cik ļoti skumtu kapteiņa bērni, ja tiktu pārtraukti meklējumi, taču vienlaikus apzinājās ekspedīcijai draudošās briesmas.
— Ja mums līdzi nebūtu lēdijas Glenervenas un mis Grantas, šī neliešu banda mani maz uztrauktu, — viņš beidzot sacīja.
Glenervens viņu saprata un piemetināja:
— Pats par sevi saprotams, ka nevar būt ne runas par atteikšanos izpildīt līdz galam pienākumu, ko esam uzņēmušies, taču mūsu dāmu dēļ, iespējams, būtu prātīgāk braukt uz Melburnu un no turienes ar «Dunkanu»
doties uz austrumu piekrasti, lai tur uzmeklētu Harija Granta pēdas. Kādas ir jūsu domas, Makneb?
— Iekams izsaku savas domas, — majors atbildēja, — es vēlētos dzirdēt Airtona viedokli.
Bocmanis paskatījās uz Glenervenu un atbildēja:
— Mēs atrodamies divi simti jūdzes no Melburnas, un, manuprāt, briesmas, ja tādas patiesi ir, mums tiklab var draudēt gan uz dienvidu ceļa, gan arī uz austrumu ceļa: abi ceļi ir samērā vientuļi un abi ir viens otra vērti. Turklāt es nedomāju, ka trīsdesmit ļaundari varētu būt bīstami astoņiem labi apbruņotiem un drosmīgiem vīriem. Tādēļ, ja labāku priekšlikumu nav, es iesaku doties tālāk pa šo pašu ceļu.
•— Jums taisnība, Airton, — Paganels piekrita. — Turpinādami aizsākto ceļu, mēs varam uziet kapteiņa Granta pēdas. Turpretī, dodoties uz dienvidiem, mēs, gluži otrādi, attālināsimies no šīm pēdām. Tāpēc es pievienojos jūsu domām. No Pērtas cietuma izbēgušie katordznieki mani nebiedē, drošsirdīgam vīram nevajadzētu par tiem likties ne zinis.