Par priekšlikumu nemainīt ceļojuma plānu vajadzēja balsot, un šis .priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts.
— Atļaujiet, milord, izteikt vēl kādu apsvērumu, — Airtons ierunājās, kad visi jau grasījās doties pie miera.
— Runājiet, Airton!
— Vai nebūtu laiks sūtīt «Dunkanam» ziņu, lai tas dodas uz austrumu piekrasti?
— Kāpēc tas vajadzīgs? — Džons Mengls iebilda. — So rīkojumu mēs varēsim nosūtīt, kad būsim sasnieguši Tufolda līci. Turpretī, ja neparedzēti apstākļi piespiestu mūs doties uz Melburnu, būtu jānožēlo, ka «Dunkana» tur vairs nav. Turklāt kuģim nodarītie bojājumi droši vien vēl nav izlaboti. Ievērojot visus šos motīvus, manuprāt, būtu prātīgāk nogaidīt.
— Labi, —- Airtons piekrita, vairs neaizstāvēdams savu priekšlikumu.
Nākamajā dienā ceļinieki, labi apbruņoti un sagatavojušies visādiem pārsteigumiem, atstāja Seimuru. Pēc pusstundas viņi atkal atradās eikaliptu mežā, pa kuru ceļš veda tālāk uz austrumiem. Glenervenam būtu labāk paticis ceļot pa atklātām vietām, jo līdzenumā nevar tik viegli paslēpties un negaidīti uzbrukt kā biezā mežā. Taču nekādas izvēles nebija, un rati augu dienu brauca starp vienveidīgiem milzu kokiem. Vakarā, virzīdamies gar Englēzijas. grāfistes ziemeļu robežu, ceļinieki šķērsoja simt četrdesmit sesto meridiānu un apmetās uz naktsguļu pie Marejas apgabala robežas.
XVI nodaļa majors apgalvo, ka tie ir pĒrtiĶi
Nākamajā dienā, 5. janvārī, ekspedīcija iebrauca plašajā Marejas apgabala teritorijā. Sis neapgūtais un neapdzīvotais apgabals stiepjas līdz pat augstajai Austrālijas Alpu grēdai. Civilizācija vēl nav sadalījusi to atsevišķās grāfistēs. Šī provinces daļa vispār ir maz pazīstama un reti tiek apmeklēta. Šos mežus kādreiz nolīdīs mežinieka cirvis un prērijās ganīsies skvoteru ganāmpulki, taču patlaban tā ir pirmatnēja zeme tāpat kā tais laikos, kad tā iznira no Indijas okeāna dzīlēm.
Visās angļu kartēs šim apgabalam dots apzīmējums Reserve for the Blacks, tas ir, rezervāts melnādainajiem. Kolonisti šurp ar varu atspieduši iezemiešus. Tālos līdzenumos un necaurejamos mežos atstātas dažas noteiktas vietas, kur austrāliešu rase pamazām izmirst. Ikviens baltais cilvēks, lai kas viņš arī būtu — kolonists, emigrants, skvoters, mežinieks —„ drīkst pāriet šo rezervātu robežas. Vienīgi melnādainajam aizliegts tās jebkad atstāt.
Paganels, sarunādamies ar ceļabiedriem, pieskārās šim sāpīgajam jautājumam par iezemiešu rasi. Visi nonāca pie vienprātīga secinājuma, ka britu politika nolemj pakļautās ciltis iznīcībai, padzenot tās no apvidiem, kur dzīvojuši viņu senči. Šī postošā politika vērojama visur un Austrālijā jo sevišķi.
Pirmajos kolonizācijas gados izsūtītie un paši kolonisti raudzījās uz iezemiešiem kā uz meža zvēriem. Viņi medīja tos ar ieročiem rokās un slepkavoja masveidīgi, atsaukdamies uz juristu atzinumiem, ka austrālietis stāvot ārpus likuma un tāpēc nonāvēt šos nelaimīgos cilvēkus neesot nekāds noziegums. Sidnejas avīzes pat ieteica radikālu līdzekli, kā tikt vaļā no iezemiešu ciltīm Hantera ezera apkaimē, un proti — visus nozāļot.
Kā redzam, angļi, lai kolonizētu sagrābtās zemes, ķērās pie slepkavībām. Viņu nežēlība bija neaprakstāma. Austrālijā viņi rīkojās tāpat kā Indijā, kur iznīcināja piecus miljonus indiešu, un tāpat kā Kapzemē, kur hotentotu skaits no miljona saruka līdz simt tūkstošiem. Skaidrs, ka Austrālijas iezemiešus, kuru skaitu samazinājusi cietsirdīgā apiešanās un. žūpība, nežēlīgā civilizācija drīz vien pavisam noslaucīs no kontinenta. Tiesa, daži gubernatori bija izdevuši pret asinskārajiem mežiniekiem vērstus rīkojumus, saskaņā ar kuriem vairākus pletnes cirtienus izpelnās- baltie, kas nogriezuši melnajam degunu vai ausis vai arī nocirtuši mazo* pirkstiņu, lai pagatavotu no tā pīpes tīrāmo. Tukši draudi! Slepkavošana notika plašos apmēros, un veselas ciltis nozuda no zemes virsas; piemēram, Vandimena salā gadsimta sākumā dzīvoja pieci tūkstoši iezemiešu, bet 1863. gadā bija palikuši vairs tikai septiņi cilvēki! Un nupat «Merkū- rijs» pavēstīja, ka Hobartā ieradies pēdējais tasmānietis.
Nedz Glenervens, nedz-majors, nedz Džons Mengls nemēģināja Paganelu apstrīdēt. Pat tad, ja viņi būtu angļi, viņi nevarētu neko teikt savu tautiešu labā. Fakti bija acīm redzami un neapgāžami.
— Pirms piecdesmit gadiem, — Paganels piebilda, — mēs būtu jau sastapuši ne vienu vien austrāliešu cilti, turpretī tagad mēs neesam vēl redzējuši nevienu iezemieti. Pēc simt gadiem melnā rase šai kontinentā būs pilnīgi izzudusi.
Patiešām, melnajiem ierādītais rezervāts likās pilnīgi pamests. Nemanīja nekādas apmetņu vai būdu pēdas. Līdzenumi mijās ar mežiem, un apkārtne pamazām kļuva aizvien mežonīgāka. Šķita, ka šai tālajā nostūri neiemaldās neviena dzīva būtne — nedz cilvēks, nedz zvērs. Pēkšņi Roberts apstājās pie kāda eikaliptu pudura un iesaucās:
— Pērtiķis! Redz, kur pērtiķis!
Zēns norādīja uz kādu lielu, melnu radījumu, kas pārsteidzoši veikli slīdēja no zara uz zaru, pārmetās no vienas galotnes uz otru, itin kā gaisā to turētu lidplēves spārni. Vai tiešām šai brīnumainajā zemē pērtiķi lido tāpat kā dažas lapsu pasugas, kuras daba apveltījusi ar sikspārņu spārniem?
Tikmēr apstājās arī pajūgs, un visi ceļinieki sekoja ar skatienu dzīvniekam, kas pamazām nozuda eikaliptu lapotnē. Taču drīz vien tas nolaidās zibens ātrumā lejā un, daždažādi šķobīdamies un lēkādams, pieskrēja pie milzīgā gumijkoka un apņēma ar garajām rokām gludo stumbru. Bija grūti iedomāties, kā dzīvnieks uzrāpsies taisnajā un gludajā stumbrā, ko nevarēja pat lāgā aptvert. Tad pērtiķa rokā pazibēja kaut kas līdzīgs cirvim, ar kuru viņš iecirta stumbrā nelielus ierobus, un pa šiem vienādā attālumā iecirstajiem pakāpieniem viņš sasniedza gumijkoka vainagu. Vēl dažas sekundes — un pērtiķis nozuda lapotnes biezoknī.