— Kas tas par pērtiķi? — majors vaicāja.
— Sis pērtiķis ir tīrasiņu austrālietis, — Paganels atbildēja.
Ģeogrāfa ceļabiedri nepaguva ne plecus paraustīt, kad tuvumā atskanēja kliedzieni, kurus ortogrāfiski varētu attēlot šādi: «Ko-ē, ko-ē!» Airtons uzmundrināja vēršus, un pēc kādiem simt soļiem ceļinieki negaidot uzdūrās iezemiešu apmetnei.
Cik bēdīga aina! Uz kailas zemes pacēlās kāds desmits būdu. Sie gu- niosi, kas bija salikti no mizas gabaliem līdzīgi dakstiņiem uz jumta, aizsargāja savus nožēlojamos iemītniekus tikai no vienas puses. Nabadzības nomāktie radījumi izskatījās atbaidoši. Kādi trīsdesmit iezemieši, vīrieši, sievietes un bērni, bija tērpušies sadriskātās ķengurādās. Ieraudzījuši pajūgu, viņi grasījās bēgt prom, taču daži vārdi, ko Airtons pateica ceļiniekiem nesaprotamā vietējā izloksnē, viņus nomierināja. Viņi tuvojās pajūgam padevīgi un reizē piesardzīgi — gluži kā dzīvnieki, kuriem piesolīts gards kumoss.
Iezemieši bija piecas pēdas un četras collas līdz piecas pēdas un septiņas collas gari, un āda viņiem bija nevis melna, bet izbalējušu sodrēju krāsā, mati sprogaini, rokas garas, vēderi uz āru izspiedušies, spalvainie ķermeņi bija izraibināti ar tetovējumiem vai rētām no griezumiem, kurus viņi izdara apbedīšanas ceremoniju laikā. Nekas nevarēja būt atbaidošāks par viņu kroplīgajiem ķermeņiem, milzīgajām mutēm, plakanajiem, itin kā saspiestajiem deguniem, uz priekšu izvirzītajiem apakšžokļiem ar baltiem, bet šķībiem zobiem. Vēl nevienā cilvēciskā būtnē nebija ietverts tik daudz dzīvnieciskā.
— Roberts nav kļūdījies, — majors sacīja, — tie ir pērtiķi. Tīrasiņu, ja jums labpatīk, tomēr pērtiķi.
— Makneb, — lēdija Helēna ierunājās, — vai tiešām jūs piekrītat tiem, kas viņus medī kā meža zvērus! Šie nabaga radījumi tomēr ir cilvēki!
— Cilvēki! — Maknebs iesaucās. — Labākajā gadījumā tā ir pārejas stadija no orangutana uz cilvēku. Ja izmērītu viņu sejas leņķi, tas droši vien būtu tikpat šaurs kā pērtiķim.
Maknebam šai ziņā bija taisnība. Austrālijas mežoņu sejas leņķis ir ļoti šaurs un daudz neatšķiras no orangutana sejas leņķa, tas līdzinās sešdesmit, sešdesmit diviem grādiem. Tāpēc Rienci pat ieteica šos nelaimīgos pieskaitīt pie īpašas rases — pitekomorfiem, tas ir, pērtiķveidīgajiem.
Taču lēdijai Helēnai bija vairāk taisnības nekā Maknebam, kad viņa atgādināja, ka šiem mežoņiem, kas atrodas uz cilvēka attīstības zemākās pakāpes, tomēr ir dvēsele. Dzīvnieku un austrālieti šķir nepārejama plaisa. Paskāls gluži pareizi sacījis, ka cilvēks nekādā gadījumā nav dzīvnieks. Tiesa, tikpat gudri viņš piebildis, ka cilvēks nav arī eņģelis.
Lēdija Helēna un Mērija Granta atspēkoja lielā domātāja apgalvojuma beigu daļu. Abas žēlsirdīgās sievietes, izkāpušas no ratiem, laipni tuvojās šiem nelaimīgajiem radījumiem un sniedza tiem ēdienu, ko mežoņi aprija pretīgā alkatībā. Lēdiju Helēnu iezemieši droši vien noturēja par dievību — jo vairāk tāpēc, ka pēc viņu reliģiskajiem ticējumiem baltie ir tie paši melnie, kas kļuvuši balti pēc nāves.
Te bija kādi trīsdesmit iezemieši.
īpašu žēlumu ceļiniecēs izraisīja iezemiešu sievietes. Nekas nevar būt briesmīgāks par austrālietes stāvokli. Skopā daba nav apveltījusi viņu pat ne ar vismazāko pievilcību. Tā ir verdzene, kuru rupjais vīrietis nolaupījis ar varu, kura nav saņēmusi nekādas citas kāzu dāvanas kā vienīgi rungas sitienus no sava kunga un pavēlnieka. Izgājusi pie vīra, austrāliete pāragri un apbrīnojami strauji noveco, jo uz viņas pleciem gulstas vissmagākie nomadu dzīves darbi. Klejojumos viņai jānes uz muguras ne vien bērni niedru pinuma šūpuļos, bet ari medību un zvejas rīki un phormium tenax krājumi, no kuriem viņa pin tīklus. Turklāt sievietei jāgādā par ģimenes uzturu. Viņa medī ķirzakas, oposumus un čūskas, brīžam vajādama tās līdz pat koku galotnēm. Viņa cērt malku pavardam un plēš koku mizas būdām. Gluži kā nodzīts nastu nesējs, viņa nezina, kas ir atpūta, un ēd vienīgi pretīgas ēdienu paliekas, kas viņas kungam un pavēlniekam nav bijušas pietiekami labas.
Patlaban dažas no šīm nelaimīgajām sievietēm, kuras, iespējams, jau ilgāku laiku nebija neko ēdušas, centās pievilināt putnus ar graudiem.
Viņas nekustīgi gulēja uz nokaitētas zemes gluži kā mirušas, stundām ilgi gaidīdamas, kamēr kāds naivāks putns pienāks pa tvērienam. Kā redzams, putnu gūstīšanas mākā viņas nebija tikušas nekur tālāk, un patiesi vajadzēja būt Austrālijas putnam, lai ļautu sevi šādā veidā notvert.
Tikmēr, laipnās apiešanās iedrošināti, iezemieši ieslēdza ceļiniekus ciešā lokā, un vajadzēja turēt acis vaļā, lai apvaldītu viņu laupīšanas tieksmes. Mežoņi runāja ar svelpjošu pieskaņu, stipri piesizdami mēli. Viņu valoda atgādināja dzīvnieku kliedzienus. Taču viņu balsis brīžam ieskanējās arī glāstoši un maigi. Sevišķi bieži bija dzirdami vārdi «noki, noki», kurus žesti darīja viegli saprotamus. Tas nozīmēja «dodiet, dodiet» un attiecās uz visām ceļinieku sīkajām lietām. Misteram Olbinetam bija krietni jānopūlas, lai nosargātu bagāžas nodalījumu un īpaši ekspedīcijas pārtikas krājumus. Bada izvārdzinātie cilvēki raudzījās uz ratiem ar šaušalīgiem skatieniem un rādīja asus zobus, kas droši vien bija nogaršojuši arī kādu cilvēka gaļas gabalu. Lielais vairums austrāliešu cilšu miera laikā nav cilvēkēdāji, taču nav daudz tādu mežoņu, kas atsacītos iebaudīt uzvarēta ienaidnieka gaļu.