Uzklausījis lēdijas Helēnas lūgumu, Glenervens deva rīkojumu izdalīt dažus pārtikas produktus. Sapratuši, ka viņi tiks apdāvināti, mežoņi sāka vētraini izrādīt sajūsmu, kas nevarēja neaizkustināt pat viscietāko sirdi. Turklāt viņi rēca līdzīgi plēsīgiem zvēriem, kad uzraugs atnes tiem barību. Kaut arī majora uzskatam nevar piekrist, tomēr nevar arī noliegt, ka šī rase nestāv pārāk tālu no dzīvniekiem.
Kā vienmēr, būdams galants, misters Olbinets vispirms gribēja pamielot sievietes. Taču šīs nelaimīgās būtnes neuzdrošinājās pieskarties ēdienam pirms saviem bargajiem pavēlniekiem, kas metās virsū sausiņiem un kaltētai gaļai gluži kā zvēri laupījumam.
Mērijas Grantas acis pildījās asarām, iedomājoties, ka tēvs varētu atrasties šādu mežoņu gūstā. Viņa iztēlojās visas mokas, kas jāizcieš klejotāju cilšu gūstā tādam cilvēkam kā Harijs Grants, un to, cik ļoti tēvu nomāc nabadzība, bads un nežēlīga apiešanās. Džons Mengls, kas vēroja jauno meiteni ar nemiera pilnu sirdi, atskārta, par ko viņa tik ļoti baijojas, un, uzminēdams viņas vēlēšanos, pats sāka iztaujāt «Britānijas» bocmani.
— Airton, — viņš sacīja, — vai jūs aizbēgāt no šādiem pašiem mežoņiem?
— Jā, kaptein, — Airtons atbildēja. — Visas klejojošās ciltis Austrālijas vidienē ir līdzīgas cita citai. Vienīgi šeit jūs redzat nožēlojamu mežoņu saujiņu, turpretī Dārlingas krastos klaiņo lielas ciltis, kuras vada bargi, ar neaprobežotu varu apveltīti virsaiši.
— Bet ko var darīt eiropietis pie šiem mežoņiem? — Džons Mengls vaicāja.
— To pašu, ko darīju es, — Airtons atbildēja. — Viņš iet medībās kopā ar iezemiešiem, zvejo zivis, piedalās cilšu karos. Ar viņu, kā jau teicu, apietas atkarībā no tā, cik noderīgs viņš ir ciltij. Saprātīgs un drosmīgs eiropietis ieņem ciltī redzamu vietu.
— Bet viņš tomēr ir gūsteknis? — Mērija Granta jautāja.
— Protams, — Airtons apstiprināja, — un viņu neizlaiž no acīm ne dienu, ne nakti.
— Un tomēr jums, Airton, izdevās izbēgt, — sarunā iejaucās majors.
— Jā, mister Makneb, jo izcēlās slaktiņš starp manējo cilti un kaimiņu cilti. Man laimējās, es izbēgu un, protams, to nenožēloju, bet, ja man būtu jābēg otrreiz, es laikam labāk paliktu mūžīgā verdzībā nekā vēlreiz izbaudītu mokas, kādas man bija jāizcieš, šķērsojot Austrālijas vidienes tuksnešus. Lai dievs pasargā kapteini no mēģinājuma glābties šādā veidā!
— Protams, mis Mērija, būtu labāk, ja jūsu tēvs vēl atrastos iezemiešu cilts gūstā, — Džons Mengls sacīja. — Tad mēs vieglāk varētu uziet viņa pēdas nekā tai gadījumā, ja viņš maldītos kontinenta mežos.
— Vai jūs vēl aizvien cerat? — jaunā meitene vaicāja.
— Es ne mirkli neesmu zaudējis cerību, mis Mērija, ka reiz ar dieva palīgu redzēšu jūs laimīgu.
Mērijas Grantas valgo acu skatiens bija lielākais gandarījums jaunajam kapteinim.
Šās sarunas laikā iezemiešu vidū pēkšņi izcēlās neparasts satraukums. Viņi skaļi kliedza, skraidīja šurpu turpu, tvēra pēc ieročiem. Šķita, ka viņus pārņēmis negants niknums.
Glenervens nevarēja saprast, kas notiek ar mežoņiem, bet tad majors uzrunāja Airtonu:
— Jūs esat ilgi dzīvojis pie austrāliešiem un droši vien saprotat arī viņu valodu.
— Saprotu tikai daļēji, — bocmanis atbildēja, — jo katrai ciltij ir sava izloksne. Cik cilšu, tik izlokšņu. Tomēr nojaušu, ka mežoņi aiz pateicības grib parādīt viņa augstībai karaspēks.
Tas arī bija satraukuma patiesais cēlonis. Bez liekas vilcināšanās iezemieši bruka cits citam virsū ar tik lieliski notēlotu niknumu un tik dabiski, ka-šo mazo karu varēja noturēt par īstu slaktiņu. Pēc daudzu ceļotāju liecībām, austrālieši ir lieliski aktieri, un arī šai gadījumā viņi parādīja apbrīnojamu talantu.
Iezemiešu vienīgie uzbrukuma un aizsargāšanās līdzekļi bija pamatīga vāle, ar kuru varēja pāršķelt viscietāko galvaskausu, un tomahaukam līdzīgs cirvis — ļoti ciets, noasināts akmens, kas ar gumiarābiku nostiprināts starp divām nūjām. Sis cirvis ar desmit pēdas garo kātu ir draudīgs ierocis kaujas laukā un noderīgs darbarīks miera laikā, atkarībā no apstākļiem ar to var tikpat labi cirst zarus, kā galvas, tikpat labi skaldīt cilvēku augumus, kā koku stumbrus.
Neganti vicinādami ieročus un izkliegdami kaujas saucienus, karotāji bruka cits citam virsū. Daži krita gar zemi kā beigti, citi raidīja uzvaras kliedzienus. Sievietes, īpaši vecenes, gluži kā nelabā apsēstas, uzkurināja vīrus un klupa virsū šķietamajiem līķiem, izlikdamās tos kropļojam ar tādu ārprāta niknumu, ka īstenībā to nevarētu izdarīt šaušalīgāk. Lēdija Helēna visu laiku baidījās, lai spēle nepārvērstos slaktiņā. Starp citu, bērni, kas arī piedalījās karaspēlēs, cīnījās gluži nopietni. Mazie zēni un meitenes, kas bija sevišķi niknas, apveltīja cits citu ar pamatīgām dunkām.
Kad karaspēlēs bija ilgušas kādas desmit minūtes, pēkšņi karotāji apstājās kā zemē iemieti. Ieroči izkrita viņiem no rokām. Kaujas troksni nomainīja dziļš klusums. Mežoņi sastinga savās pozās gluži kā aktieri dzīvajās bildēs. Šķita, ka viņi būtu pārakmeņojušies.
Kāds bija šīs pārvērtības cēlonis? Kāpēc uzreiz šī stingā nekustība? Drīz viss noskaidrojās.
Starp gumijkoku galotnēm parādījās kakadu bars. Putni piepildīja gaisu skaļām tērgām. Viņu spilgtās, daudzkrāsainās spalvas vērta baru līdzīgu lidojošai varavīksnei. Šī košā putnu mākoņa parādīšanās tad arī bija pārtraukusi kauju. Karaspēlēs tagad nomainīja lietderīgāka nodarbošanās — medības.