Kāds iezemietis, paķēris sarkanu dīvainas formas ieroci, pameta savus aizvien vēl sastingušos ciltsbrāļus un devās caur kokiem un krūmiem pretī kakadu baram. Viņš līda pilnīgi bez trokšņa, neaizskardams nevienu lapu, neizkustinādams nevienu akmentiņu. Šķita, ka slīdētu ēna.
Pielavījies putniem pietiekami tuvu, mežonis meta savu ieroci pa horizontālu līniju divu pēdu augstumā virs zemes. Nolidojis tā kādas četrdesmit pēdas, dīvainais ierocis, nepieskardamies zemei, pēkšņi pacēlās taisnā leņķī apmēram simt pēdas gaisā, notrieca kādu duci putnu un tad, apliecis parabolu, atgriezās atpakaļ un nokrita medniekam pie kājām. Glenervens un viņa ceļabiedri skatījās kā apstulboti — viņi neticēja paši savām acīm.
— Tas ir bumerangs, — Airtons paskaidroja.
— Bumerangs! — Paganels iesaucās. — Austrāliešu bumerangs!
Un, gluži kā bērns, viņš steidzās pacelt brīnišķīgo ieroci, «lai paskatītos, kas tur iekšā».
Patiesi, varēja domāt, ka bumerangā paslēpts kāds mehānisms, ka tā virzienu inaina kāda pēkšņi vaļā palaista atspere. Taču nekā tamlīdzīga nebija.
Bumerangs nebija nekas vairāk kā trīsdesmit četrdesmit collas garš, izliekts cieta koka gabals. Vidū šis koka gabals bija apmēram trīs collas biezs, bet abi tā gali bija nosmailināti. Izliekuma iekšmala bija par pus- collu plānāka, bet ārmalai bija divas asas šķautnes. Tas viss bija tikpat vienkārši, cik nesaprotami.
— Tad tāds ir šis daudzinātais bumerangs! — Paganels sacīja, vērīgi aplūkodams dīvaino ieroci. — Koka gabals — un nekas vairāk. Bet kāpēc gan, virzīdamies pa horizontālu līniju, tas pēkšņi zināmā brīdī paceļas gaisā, lai pēc tam atgrieztos atpakaļ pie tā, kas to aizmetis? Nedz zinātnieki, nedz ceļotāji līdz šim nav varējuši izskaidrot šo parādību.
— Vai bumerangs šai ziņā nav līdzīgs serso, kas, noteiktā veidā izmests, atgriežas savā izejas punktā? — Džons Mengls ieminējās.
— Vai arī šai parādībai būtu līdzība ar biljarda bumbu, kas saņēmusi sitienu noteiktā punktā? — Glenervens piemetināja.
— Nekādā ziņā, — Paganels atbildēja. — Sais abos gadījumos virziena maiņu nosaka kāds atbalsta punkts: serso — zeme, bet biljarda bumbai — galda virsma. Turpretī bumerangam šāda atbalsta punkta nav, ierocis nemaz nepieskaras zemei un tomēr paceļas ievērojamā augstumā.
— Kā jūs to izskaidrojat, Paganela kungs? — lēdija Helēna vaicāja.
— Es neizskaidroju, kundze, es tikai lieku reizi konstatēju faktu. Acīmredzot šeit viss atkarīgs no veida, kādā bumerangs tiek mests, kā arī no ieroča īpašās konstrukcijas. Bet tas, kā bumerangs jāsviež, vēl joprojām ir austrāliešu noslēpums.
— Tas viss ir pārāk sarežģīti, lai to izgudrotu… pērtiķi, — lēdija Helēna piebilda, uzlūkodama majoru, kas šūpoja galvu, itin kā nebūtu vēl pilnīgi pārliecināts.
Tikmēr laiks ritēja, un Glenervens, uzskatīdams, ka šeit ilgāk nav ko kavēties, jau dzīrās lūgt dāmas kāpt ratos, kad pēkšņi atsteidzās kāds iezemietis un ļoti satraukts kaut ko sacīja.
— Ā! — Airtons iesaucās. — Viņi pamanījuši kazuārus.
— Ko, vai gaidāmas medības? — Glenervens painteresējās.
— Tas noteikti jāredz! — Paganels iesaucās. — Tam vajag būt aizraujošam skatam! Varbūt atkal tiks laists darbā bumerangs.
— Kādas ir jūsu domas, Airton?
— Manuprāt, tas mūs pārāk neaizkavēs, milord, — bocmanis atbildēja.
Iezemieši nevilcinājās ne mirkli. Nomedīt dažus kazuārus viņiem ir
laimīgs ķēriens. Tas nozīmē, ka cilts būs apgādāta ar pārtiku vismaz vairākas dienas. Tāpēc kazuāru medībās austrālieši liek lietā visu savu māku. Bet kā viņi var panākt bez suņiem tik ātru putnu un nogalināt to bez šautenes? Tas bija tik interesanti, ka Paganelam to vajadzēja redzēt.
Emu jeb kazuārs, ko iezemieši dēvē par mureku, Austrālijas līdzenumos sastopams aizvien retāk. Sim lielajam putnam, kas sasniedz divarpus pēdu augstumu, ir balta gaļa, pēc garšas līdzīga tītara gaļai. Uz galvas kazuāram ir raga plēksnītes, acis gaiši brūnas un melns, līks knābis, kāju pirksti bruņoti ar spēcīgiem nagiem, spārni tam ir tik strupi, ka lidošanai nav derīgi, spalvas, kuras tikpat labi varētu saukt arī par vilnu, uz kakla un krūtīm ir tumšākas. Kazuārs gan nelido, toties skrien tik ātri, ka hipodromā viegli noskrietu vislabāko rikšotāju. Noķert kazuāru var vienīgi ar viltību, turklāt ļoti izsmalcinātu viltību.
Atsaucoties uz aicinājumu, kāds desmits austrāliešu tūdaļ izvērsās ķēdē kā strēlnieku nodaļa un izklīda brīnišķīgā līdzenumā, kas bija sētin nosēts ziliem savvaļas ziediem. Ceļinieki apmetās kādas mimozu birzs malā.
Iezemiešiem tuvojoties, apmēram pusducis kazuāru metās bēgt, taču drīz vien apstājās jūdzi tālāk. Kad cilts mednieks bija pārliecinājies, kur putni atrodas, viņš deva biedriem zīmi, lai tie paliek uz vietas. Mežoņi nogūlās zemē, bet mednieks izņēma no tīkla divas kopā sašūtas kazuāru ādas un uzvilka tās. Pēc tam viņš pacēla virs galvas labo roku un, kustinādams to, atdarināja kazuāru, kas meklē barību.
Mednieks tuvojās baram. Brīžam viņš apstājās, izlikdamies, ka knābā graudus, brīžam, kārpīdamies ar kājām, sacēla ap sevi veselus putekļu mākoņus. Tas viss tika izdarīts nevainojami. Labāk attēlot kazuāra izturē- sānos, šķiet, nemaz nebija iespējams. Turklāt mežonis tik precīzi atdarināja kazuāra dobjo gulgošanu, ka paši putni tai noticēja un pievīlās. Drīz vien mednieks atradās bezrūpīgo putnu barā. Pēkšņi viņa rokās pazibēja vāle, un pieci kazuāri no sešiem nogāzās gar zemi un palika guļam kā nopļauti.
Mednieks bija uzvarējis, un medības beidzās.