Pēc tam Glenervens, abas dāmas un pārējie ceļinieki atvadījās. Šķiršanās iezemiešus daudz neskumdināja. Varbūt veiksmīgās kazuāru medības bija likušas viņiem aizmirst nupat apmierināto neganto izsalkumu. Pateicību viņi vairāk izjuta ar vēderu, kas mežoņiem un zvēriem ir jūtīgāks nekā sirds.
Lai nu kā, tomēr vajadzēja atzīt, ka atsevišķos gadījumos viņu saprāts un veiklība ir apbrīnojama.
— Vai tagad jūs atzīstat, dārgais Makneb, — lēdija Helēna ierunājās, — ka austrālieši nav pērtiķi?
— Vai tāpēc, ka viņi tik dabiski atdarina dzīvniekus? — majors atteica. — Gluži otrādi, tas tikai apstiprina manu doktrīnu.
— Joks nav nekāda atbilde, — lēdija Helēna sacīja. — Es vēlētos, major, ka jūs mainītu savus uzskatus.
— Labi, mīļā māsīca, jā un tomēr nē. Austrālieši nav pērtiķi, bet pērtiķi ir austrālieši.
— Kā to saprast?
— Vai neatceraties, ko nēģeri domā par orangutāniem?
— Ko viņi domā? — lēdija Helēna jautāja.
— Viņi domā, — majors atbildēja, — ka pērtiķi ir tādi paši melnādainie kā viņi, tikai daudz viltīgāki. «Viņi nerunā tāpēc, lai nevajadzētu strādāt,» sacīja kāds nēģeris, apskauzdams pieradinātu orangutanu, ko viņa saimnieks baroja gluži par velti.
XVII nodaļa
LOPKOPJI MILJONĀRI
Pavadījuši mierīgu nakti uz austrumu garuma 146°15', ceļinieki 6. janvāri pulksten septiņos no rīta atkal devās tālāk pa plašo Marejas apgabalu. Viņi gāja lecošās saules virzienā, un karavānas atstātās pēdas iezīmēja līdzenumā pilnīgi taisnu līniju. Divas reizes viņi šķērsoja skvoteru iemītās stigas, kas veda uz ziemeļiem, un visas šīs pēdas, bez šaubām,
būtu sajukušas, ja Glenervena zirga pakavs neatstātu putekļainajā zemē Blckpointas zīmi — divu āboliņa lapu nospiedumu.
Līdzenumā starp buksusiem apaugušiem krastiem aizlocījās nelieli krīki, kas bieži vien pavisam izžūst. Visas šīs upītes sākas Bufalo kalnu grēdas nogāzēs, ne visai augstos, gleznainos kalnos, kuru viļņotās kontūras iezīmējas apvāršņa malā.
Ceļinieki nolēma sasniegt kalnus jau tajā pašā vakarā. Airtons skubināja vēršus, un tie, nogājuši šai dienā trīsdesmit piecas jūdzes, lai arī mazliet noguruši, tomēr aizvilka ratus līdz kalnu grēdas piekājei. Kad ceļinieki zem lieliem kokiem uzslēja telti, jau bija iestājusies nakts. Vakariņas viņi paēda ātri, jo pēc nogurdinošā pārgājiena gribējās vairāk gulēt nekā ēst.
Pie miera neaizgāja vienīgi Paganels, kuram pirmajam vajadzēja stāties sardzē. Ar šauteni plecā viņš staigāja pa lauku šurpu turpu, gaiņādams prom miegu.
Lai gan mēness pie debesīm nespīdēja, spožās dienvidu zvaigznes darīja nakti gandrīz vai gaišu. Zinātnieks īsināja laiku, lasīdams lielo debesu grāmatu, kura vienmēr ir atvērta un saistoša tiem, kas to saprot. Dziļā miegā iegrimušās dabas klusumu brīžam pārtrauca vienīgi dzelzs pinekļu šķindoņa ap zirgu kājām.
Nodevies astronomiskām pārdomām, Paganels bija aizņemts vairāk ar debesu nekā ar zemes lietām, kad pēkšņi viņu iztraucēja no sapņiem kādas attālas skaņas.
Ģeogrāfs uzmanīgi ieklausījās un gaužām pārsteigts sadzirdēja klavieru mūziku. Līdz viņam atplūda daži liegi akordi. Vairs nevarēja būt lekādu šaubu.
— Klavieres tuksnesī! — Paganels nomurmināja. — Nekad tam leticētu.
Patiesi tas bija vairāk nekā savādi, un Paganels gandrīz jau domāja, <a vainīgais ir kāds nezināms Austrālijas putns, kas atdarina Pleijela vai Brāra klavieru skaņas, tāpat kā daži citi šejienes putni atdarina pulksteņa ikšķus vai tecīlas žvirkstoņu.
Te pēkšņi atskanēja maiga un skanīga balss. Pianistam pievienojās iziedātājs. Paganels klausījās, vēl aizvien neticēdams, taču pēc brīža r iņš bija spiests atzīt, ka dzird brīnišķīgo dona Zuāna āriju «7/ mio tesoro atiio».
«Sasodīts!» ģeogrāfs nodomāja. «Lai arī cik ērmīgi būtu Austrālijas uitni, tomēr pat vismuzikālākais papagailis pasaulē nevarētu nodziedāt Mocarta āriju.»
Pie miera neaizgaja vienīgi Paganels.
Viņš noklausījās valdzinošo āriju līdz galam. Iespaids, kādu radīja liegā melodija dzidrajā nakts klusumā, bija neaprakstāms. Paganels vēl ilgi palika burvības varā. Beidzot balss apklusa, un atkal iestājās dziļš klusums.
Vilsons, ieradies nomainīt sardzi, atrada zinātnieku, iegrimušu sapņainās pārdomās. Paganels matrozim nekā neteica. Nolēmis no rīta pastāstīt par savādo parādību Glenervenam, viņš devās uz telti, lai liktos gulēt.
Nākamajā rītā ceļiniekus uzmodināja negaidītas suņu rejas. Glenervens tūdaļ pietrūkās kājās. Birztalas malā draiskojās divi garkājaini poin- teri, divi pirmšķirīgi dzinējsuņi. Ceļiniekiem tuvojoties, viņi nozuda starp kokiem un sāka riet vēl negantāk.
— Šai tuksnesī acīmredzot jābūt kādai mājvietai, — Glenervens ierunājās, — un noteikti arī medniekiem, jo ir medību suņi.
Paganels jau pavēra muti, lai pastāstītu par aizvadītajā naktī piedzīvoto, kad skaistos tīrasiņu zirgos parādījās divi jauni cilvēki, īsti hanteri[36].
Ieraudzījuši čigānu nometnei līdzīgo • ceļinieku apmetni, abi elegantos medību uzvalkos tērptie džentlmeņi apstājās. Viņi, šķiet, bija neziņā, kur šeit gadījušies apbruņoti vīri, bet tad pamanīja dāmas, kas kāpa laukā no ratiem.
Jātnieki tūlīt nolēca no zirgiem un "ar cepurēm rokās tuvojās dāmām.
Lords Glenervens devās viņiem pretī un, kā jau svešinieks, nosauca pirmais savu vārdu un titulu. Jaunie cilvēki. palocījās, un vecākais no viņiem sacīja:
— Milord, vai dāmas un jūs 'ar saviem ceļabiedriem nepagodināsit mūs un neatpūtīsities mūsu mājās? , , ',