— Ar ko man gods runāt? —- Glenervens vaicāja.
— Ar Maiklu un Sendiju Petersoniem, Hotemas stansijas īpašniekiem. Jūs jau atrodaties uz mūsu zemes, yn no šejienes līdz mūsu mājai nav vairāk par ceturtdaļjūdzi.
— Godātie kungi, atklāti sakot, es baidos ļaunprātīgi izmantot jūsu viesmīlību, — Glenervens iesāka.
— Milord, — Maikls Petersons atbildēja, -^-pieņemdami mūsu ielūgumu, jūs iepriecināsit nabaga trimdiniekus, kas būs bezgala laimīgi uzņemt jūs savā namā šai vientulīgajā tuksnesī.
Glenervens piekrizdams pamāja ar galvu.
— Ser, — Paganels griezās pie Maikla Petersona, — ceru, ka jūs neuzskatīsit mani par uzbāzīgu, ja vaicāšu: vai jūs vakar dziedājāt dievišķīgā Mocarta āriju?
— Jā, ser, dziedātājs biju es, — džentlmenis atbildēja, — un klavieru pavadījumu spēlēja mans brālis Sendijs.
— Tādā gadījumā, ser, — Paganels sacīja, — atļaujiet man, francūzim, dedzīgam Mocarta mūzikas cienītājam, izteikt jums vispatiesāko atzinību.
Menurs jeb lirastis.
Paganels sniedza jaunajam džentlmenim roku, kurš, dziļi aizkustināts, to paspieda. Pēc tam Maikls Petersons norādīja viesiem ceļu pa labi. Zirgi tika atstāti Airtona un matrožu gādībā. Tērzēdami un apbrīnodami apkārtni, ceļinieki jauno cilvēku pavadībā devās kājām uz Hotemas stansiju.
Tā bija lieliska saimniecība, kas tika turēta priekšzīmīgā kārtībā gluži kā angļu parks. Cik tālu vien skatiens sniedza, stiepās plašas, ar pelēku sētu iežogotas prērijas. Aplokos ganījās tūkstošiem vēršu un miljoniem aitu. Milzums ganu un vēl vairāk suņu uzraudzīja šo nemierīgo armiju. Maurošana un blēšana jaucās kopā ar suņu rejām un spalgiem pātagu pliukšķiem.
Austrumu pusē skatiens atdūrās pret akāciju un gumijkoku joslu, virs kuras septiņarpus tūkstošu pēdu augstumā slējās Hotema kalna majestātiskā virsotne. Uz visām pusēm starveidā aizstiepās garas mūžam zaļu koku alejas. Šur tur kuploja zāles koku puduri, desmit pēdas augsti, pun- durpalmām līdzīgi krūmi ar šauru un garu lapu cekuliem. Reibīgi smaržoja laurveida mētras, sētin nosētas baltiem, aromātiskiem ziedu čemuriem.
Starp gleznainajām vietējo koku skupsnām auga arī no Eiropas atvestās koku šķirnes. Ar skaļiem prieka saucieniem ceļinieki apsveica persikus, bumbieres, ābeles, vīģes kokus, apelsīnu kokus un pat ozolus. Iedami savas dzimtenes koku paēnā, ceļinieki nevarēja vien beigt brīnīties par putniem, kas lidinājās šo koku zaros, — par atlasa putniem ar zīdainām spalvām un vālodzēm, kas bija tērpušās zeltā un melnā samtā.
Šeit ceļinieki pirmo reizi ieraudzīja arī lirasti jeb menuru, kura aste atgādina smalko Orfeja instrumentu. Lirastis tekalēja starp kokveida papardēm, un, kad aste pieskārās pie zariem, šķita gandrīz dīvaini, ka neatskan harmoniski akordi, kuros Amfions smēlās iedvesmu, atjaunojot Tēbu mūrus. Paganelam tā vien kņudēja pirksti patrinkšķināt šīs liras stīgas.
Lords Glenervens ne vien apbrīnoja Austrālijas tuksneša vidū zaļojošās oāzes neparasto krāšņumu, bet arī klausījās jauno džentlmeņu dzīves stāstu. Anglijā atnācējs vispirms izstāstītu saimniekam, no kurienes viņš nāk un uz kurieni iet. Turpretī šeit, ievērodami sevišķu smalkjūtību, Maikls un Sendijs Petersoni uzskatīja par savu pienākumu pastāstīt par sevi ceļiniekiem, kuriem viņi tik laipni piedāvāja savu viesmīlību.
Viņu dzīves stāsts bija tāds pats kā visiem jauniem, izglītotiem un uzņēmīgiem angļiem, kuri nedomā, ka bagātība cilvēku atbrīvo no darba. Maikls un Sendijs Petersoni bija Londonas baņķiera dēli. Kad viņiem palika divdesmit gadi, ģimenes galva sacīja: «Te būs miljoni, jaunie cilvēki, ņemiet tos. Dodieties uz kādu tālu koloniju un ieguldiet šo naudu derīgā pasākumā. Darbā jūs iemantosit dzīves pieredzi un rūdījumu. Ja gūsit panākumus, jo labāk, ja cietīsit neveiksmi, nav nekāda lielā nelaime. Mēs nezūdīsimies par miljoniem, kas bija vajadzīgi, lai jūs kļūtu par cilvēkiem.» Abi jaunekļi darīja, kā bija vēlēts. Viņi izraudzījās Austrālijā Viktorijas koloniju, lai ieguldītu tur tēva banknotes, un viņiem tas nebija jānožēlo. Pēc trim gadiem viņu nodibinātā saimniecība bija plaukstošs uzņēmums.
Viktorijas provincē, Jaunajā Dienvidvelsā un Dienvidaustrālijā ir vairāk nekā trīs tūkstoši stansiju, vienu daju apsaimnieko skvoteri, kas audzē lopus, otru daļu — setleri, kas galvenokārt nodarbojas ar zemkopību. Pirms abu jauno angļu ierašanās visievērojamākā saimniecība piederēja Džeimsonam. Tās platība bija simt kvadrātkilometru, un tā stiepās divdesmit piecus kilometrus gar Paru upi, vienu no Dārlingas pietekām.
Turpretī tagad Hotemas stansija pārspēj Džeimsona īpašumu tiklab platības, kā ienesīguma ziņā. Abi jaunie cilvēki vienlaikus bija gan skvoteri, gan setleri, viņi vadīja savu milzīgo saimniecību ar izcilu prasmi un apbrīnojamu enerģiju.
Stansija atradās tālu no lielajām pilsētām, reti apdzīvotā Marejas tuksneša vidū. Tā aizņēma zemes starp austrumu garuma 146°48' un 147°, tas ir, piecus ljē garu un piecus ljē platu teritoriju starp Bufalo kalnu grēdu un Hotema kalnu, šā lielā četrstūra ziemeļu kreisajā stūrī pacēlās Aber- dina kalns un labajā stūrī Haibārvena virsotne. Šeit netrūka arī gleznainu un līkumotu kriku, jo pietekām bagātā Ovenas upe ziemeļos ieplūst Marejas gultnē. Stansijā vienlīdz labvēlīgi apstākļi bija tiklab lopkopībai, kā zemkopībai. Desmit tūkstoši akru priekšzīmīgi apstrādātas un apsaimniekotas aramzemes deva bagātīgas eksotisko augu ražas, bet leknajās ganībās barojās milzums mājlopu. Pēc Hotemas fermas produkcijas Kāslmenas un Melburnas tirgos bija liels pieprasījums.
Maikls un Sendijs Petersoni patlaban beidza iepazīstināt viesus ar savu saimniecību, kad kazurīnu alejas galā parādījās dzīvojamā māja.