Emerofilu zaļumā slēpās brīnum jauks, šveiciešu stilā celts nams no koka un ķieģeļiem. Visapkārt namam stiepās ar ķīniešu lukturīšiem rotāta veranda, līdzīga seno romiešu galerijai. Virs logiem daudzkrāsainās markīzes izskatījās kā milzīgi ziedi. Grūti bija iedomāties kaut ko rotaļīgāku,, burvīgāku un vienlaikus komfortablāku. Pļaviņās un birztalās visapkārt mājai bija novietoti bronzas kandelabri ar elegantiem kupoliem. Iestājoties vakara krēslai, viss parks tika apgaismots ar baltu gāzes gaismu no' gazometra, kas bija uzstādīts akāciju un kokveida paparžu biezoknī.
Dzīvojamās mājas tuvumā neredzēja nedz šķūņu, nedz citu saimniecības ēku, kas liecinātu par lauksaimniecību. Visas šīs ēkas — vesels ciemats — atradās ceturtdaļjūdzi no šejienes nelielas ielejas dziļumā. Telegrāfa vadi savienoja šo ciematu ar kungu māju, kas, atrazdamās tālu no visiem trokšņiem, šķiet, bija paslēpusies eksotisku koku mežā.
Drīz vien kazurīnu aleja beidzās. Pāri čalojošam strautam pārmests rotaļīgs dzelzs tiltiņš veda piemājas parkā. Kad ceļinieki kopā ar saimniekiem bija pārgājuši tam pāri, viņus sagaidīja cienīga izskata pārvaldnieks. Nama durvis atdarījās, un viesi iegāja lieliskos apartamentos, kurus no ārpuses atdalīja ķieģe]u un ziedu ietvars.
Ceļinieku skatienam pavērās modernas un izsmalcinātas dzīves luksuss. No priekšnama, kuru greznoja jāšanas un medību sporta piederumi, durvis veda uz plašu viesistabu ar pieciem logiem. Tur stāvēja ar senās un modernās mūzikas notīm apkrautas klavieres, molberti ar aizsāktām gleznām, marmora statujas uz pjedestāliem, pie sienām karājās dažas flāmu mākslinieku gleznas, kā arī gobelēni ar jautrām mitoloģiskām ainām. Kājas grima paklājos gluži kā mīkstā zālē. No griestiem nokarājās antīka lustra. Uz galdiņiem stāvēja dārgs porcelāns, grāmatas greznos iesējumos un tūkstošiem dažādu dārgu un skaistu nieciņu, kurus redzēt šeit, Austrālijā, bija gaužām dīvaini un kuri liecināja par ideālu mākslas un komforta saskaņu. Viss, kas varētu kliedēt brīvprātīgo trimdinieku skumjas, viss, kas varētu palīdzēt domās pārcelties uz Eiropu, šķiet, bija savākts šai pasakainajā salonā. Apmeklētāji šeit varēja justies gluži kā aristokrāta pili Francijā vai Anglijā.
Caur markīžu smalko audumu un aizēnoto verandu viesistabā iekļuva liega dienas gaisma. Lēdija Helēna, piegājusi pie viena no logiem, jutās aizgrābta. No dzīvojamās mājas pavērās skats uz ieleju, kas sniedzās līdz pat kalniem austrumu pamalē. Prērijas mijās ar mežiem, kurus vietumis pārtrauca plašas noras, bet tālumā bija redzami gleznaini pakalni ar apaļīgām virsotnēm. Tas viss veidoja neaprakstāmi krāšņu ainavu. Neviena cita vieta uz zemeslodes nevarētu līdzināties šai, pat slavenā Paradīzes ieleja Telemarkā pie Norvēģijas robežas. Sī milzīgā panorāma, kurā mijās lieli ēnas un gaismas laukumi, nemitīgi mainījās no saules untumiem. Pat visbagātākā fantāzija nevarētu uzburt neko krāšņāku par šo zemes stūrīti, kas sniedza baudu jebkuram skatītājam.
Pēc Sendija Petersona rīkojuma saimniecības pārzinis bija licis pagatavot viesiem brokastis, un pēc nepilna stundas ceturkšņa viņi tika aicināti pie bagātīgi klāta galda. Ēdieni un vīni bija sevišķi izcili, taču vislielāko gandarījumu viesiem sagādāja prieks, ar kādu abi jaunie skvoteri uzņēma viņus zem sava jumta.
Brāļi Petersoni iztaujāja viesus par ekspedīcijas mērķi un izrādīja lielu interesi par Glenervena uzsāktajiem meklējumiem. Viņi deva kapteiņa bērniem jaunas cerības.
— Harijs Grants, — Maikls teica, — droši vien nokļuvis iezemiešu gūstā, jo piekrastes apdzīvotajās vietās viņš nav redzēts. Spriežot pēc atrasta dokumenta, kapteinis precīzi zināja, kur atrodas, un angļu kolonijas
Emerofilu zaļumā slēpās brinum jauks nams.
nav sasniedzis vienīgi tāpēc, ka tūlīt pēc izkāpšanas krastā viņu sagūstījuši mežoņi.
— Gluži tāds pats liktenis piemeklējis arī bocmani Airtonu, — Džons Mengls piemetināja.
— Vai jums, kungi, nekad nav gadījies dzirdēt par «Britānijas» katastrofu? — lēdija Helēna jautāja brāļiem Petersoniem.
— Nekad, kundze, — Maikls atbildēja.
— Un kā, pēc jūsu domām, austrālieši varētu izturēties pret kapteini Grantu?
— Austrālieši nav cietsirdīgi, kundze, — jaunais skvoters atbildēja.
— Mis Granta šai ziņā var būt pilnīgi mierīga. Daudzi gadījumi liecina par šejienes mežoņu rāmo dabu, un vairāki eiropieši, kas ilgāku laiku dzīvojuši viņu vidū, nekad nav varējuši sūdzēties par rupju apiešanos.
— Arī Kings, — Paganels sacīja, — vienīgais Bērka ekspedīcijas loceklis, kas palicis dzīvs.
— Šis drosmīgais pētnieks nav izņēmums, — sarunā iejaucās Sendijs.
— Angļu kareivis Baklijs, kas 1803. gadā dezertēja no Portfilipas, nokļuva pie iezemiešiem un nodzīvoja kopā ar viņiem trīsdesmit trīs gadus.
— JBet vienā no pēdējiem «Austrālijas Avīzes» numuriem, — Maikls Petersons piebilda, — stāstīts par kādu Morillu, kas atgriezies dzimtenē pēc sešpadsmit verdzībā pavadītiem gadiem. Tāds pats liktenis, šķiet, piemeklējis arī kapteini Grantu, jo iezemieši Morillu sagūstīja un aizveda kontinenta iekšienē pēc «Peruānietes» avārijas 1846. gadā. Tāpēc, manuprāt, jums nav nekāda iemesla zaudēt cerības.
Jaunā skvotera vārdi ceļiniekus ārkārtīgi iepriecināja. Tie apstiprināja Paganela un Airtona pieņēmumus.
Kad dāmas bija atstājušas ēdamistabu, vīrieši uzsāka sarunu par ka- tordzniekiem. Skvoteri zināja par katastrofu uz Kemdenas tilta, taču izbēgušo katordznieku banda viņus neuztrauca. Noziedznieki nekad neuzdrošinātos uzbrukt stansijai, kurā strādā vairāk nekā simt vīriešu. Turklāt bija maz ticams, ka viņi dotos uz Marejas tuksnešiem, kur viņiem tikpat kā nebija ko laupīt, vai arī uz Jauno Velsu, kur ceļi tiek labi apsargāti.. Tādas bija arī Airtona domas.