Lords Glenervens nespēja noraidīt viesmīlīgo saimnieku ielūgumu pavadīt visu šo dienu Hotemas stansijā. Ceļinieki gan aizkavēsies divpadsmit stundas, taču arī atpūtīsies divpadsmit stundas. Tāpat jāatgūst spēki arī zirgiem un vēršiem, kas bija novietoti stansijas ērtajos staļļos.
Vārdu sakot, tika nolemts palikt līdz nākamajam rītam, un jaunie cilvēki ieteica viesiem dienas programmu, kas tika pieņemta ar lielāko» prieku.
Dienvidū septiņi stalti zirgi nepacietīgi mīņājās mājas lieveņa priekšā. Dāmām tika piebraukta eleganta vaļēja ekipāža, un kučieris no bukas augstumiem rādīja savu māku četrjūga vadīšanā. Jātnieki ar pirmšķirīgām medību bisēm pār plecu rikšoja abpus ekipāžai. Piķieri auļoja viņiem pa priekšu, bet suņu bars tricināja mežu ar līksmām rejām.
Četras stundas kavalkāde rikšoja pa milzīgo parku, kas nebija mazāks par dažu labu Vācijas valstiņu. Reisa-Šleica vai sakšu Koburga-Gota varētu pilnīgi ietilpt šai parkā. Šeit gan bija maz iedzīvotāju, toties aunu
Ķenguru medības.
atliku likām. Un medījumu bija tik daudz, ka pat vesela dzinēju armija nespētu izdzīt visus medniekiem pa šāvienam. Drīz vien cits pēc cita atskanēja šāvieni, izbiedēdami birztalu un līdzenumu mierīgos iemītniekus. Roberts blakus Maknebam darīja brīnumus. Drosmīgais zēns, par spīti māsas piekodinājumam, allaž bija visiem priekšā un šāva pirmais. Tad Džons Mengls apņēmās Robertu uzmanīt, un Mērija Granta mazliet nomierinājās.
Sais medībās tika nošauti vairāki Austrālijas dzīvnieki, kurus Paganels līdz šim bija pazinis tikai pēc nosaukumiem. Medījumu skaitā, starp citu» bija arī vombets un bendikuts.
Vombets ir zālēdājs, kas rok alas gluži kā āpsis. Sis dzīvnieks sasniedz auna lielumu, un viņa gaļa ir ļoti garšīga.
Bendikuts pieder pie somainajiem un viltībā pārspēj pat Eiropas lapsu, viņš varētu to pamācīt, kā aplaupīt vistu kūtis. Šo diezgan atbaidošo, pusotras pēdas garo dzīvnieku nošāva Paganels. Par savu veiksmi viņš- bija tik lepns, ka mednieka patmīlībā noteica: — Burvīgs dzīvnieks! i
Starp citiem izciliem medījumiem Roberts nošāva kādu kuplastainu, mazai lapsai līdzīgu dzīvnieku, kura melnais kažoks ar baltiem lāsumiem ir tikpat vērtīgs kā caunāda, un pāri oposumu, kas bija paslēpušies lielo koku biezajā lapotnē.
Taču no visiem piedzīvojumiem vissaistošākās, bez šaubām, bija ķenguru medības. Ap pulksten četriem suņi izcēla veselu baru šo interesanto somaiņu. Mazuļi acumirklī ielēca mātēm somās, un viss bars drāzās prom garā virtenē. Ļoti jokaini ir ķenguru milzīgie lēcieni. Viņu pakaļkājas ir divreiz garākas par priekškājām un darbojas gluži kā atsperes.
Bēgošā bara priekšgalā lēkšoja piecas pēdas garš tēviņš, lielisks mac- ropus giganteus eksemplārs, īsts «vecvīrs», kā mēdz teikt mežinieki.
Mednieki vajāja bēgļus četras piecas jūdzes. Ķenguri, šķiet, nemaz nepagura, bet suņi, kas pamatoti bijās no viņu varenajām kājām ar asajiem nagiem, nemaz nemēģināja skriet pārāk tuvu. Beigu beigās, zaudējis spēkus, bars apstājās, «vecvīrs» atspiedās pret koka stumbru un sagatavojās aizsardzībai. Viens no pointeriem vajāšanas karstumā pieskrēja pie ķengura, taču tai pašā mirklī nelaimīgais suns uzlidoja gaisā un nokrita zemē ar pārplēstu vēderu. Skaidrs, ka pat visai suņu varzai nebija pa spēkam tikt galā ar spēcīgo dzīvnieku. Medniekiem vajadzēja ķerties pie- šautenēm, jo vienīgi lodes spēja nogalināt milzīgo ķenguru.
Šai brīdī Roberts gandrīz vai kļuva par savas neuzmanības upuri. Gribēdams labāk nomērķēt, zēns piegāja tik tuvu ķenguram, ka tas ar lēcienu metās virsū. Roberts iekliedzās un novēlās gar zemi. Mērija Granta, kas sēdēja ekipāžā, aiz šausmām nejaudādama izteikt ne vārda, tikai pastiepa rokas pretī brālim. Neviens no medniekiem neuzdrošinājās šaut, jo baidījās trāpīt zēnam.
Tad Džons Mengls ar atvāztu mednieka nazi zibenīgi piesteidzās pie ķengura un, riskēdams ar dzīvību, ietrieca nazi dzīvniekam tieši sirdī. Ķengurs sabruka. Roberts pielēca kājās sveiks un vesels. Un vēl Ј>ēc mirkļa viņš jau atradās savas māsas apkampienos.
— Paldies, mister Džon, paldies, — Mērija Granta sacīja, sniegdama roku jaunajam kapteinim.
— Viņš bija manā aizgādībā, — Džons Mengls sacīja, satverdams meitenes drebošo roku.
Ar šo starpgadījumu medības beidzās. Pēc barveža nāves ķenguru bars izklīda, un nogalinātais dzīvnieks tika nogādāts uz stansiju. Bija pulksten seši vakarā. Medniekus gaidīja lieliskas pusdienas. Sevišķu piekrišanu guva iezemiešu gaumē pagatavotais ķengura astes buljons.
Pēc saldējuma un šerbeta viesi pārgāja uz salonu. Vakars tika veltīts mūzikai. Būdama laba pianiste, lēdija Helēna nodeva savu talantu skvo- teru rīcībā. Maikls un Sendijs Petersoni ar labu izjūtu dziedāja Guno, Viktora Masnē, Felisjēna Dāvida jaunākos skaņdarbus un pat neizprastā ģēnija Riharda Vāgnera operu ārijas.
Pulksten vienpadsmitos tika pasniegta tēja. Tā bija gatavota tik nepārspējami, kā to prot vienīgi angļi. Paganels tomēr palūdza, lai viņam atnes nogaršot austrāliešu tēju. Ģeogrāfam atnesa tintei līdzīgu šķidrumu, kas bija pagatavots, vārot litrā ūdens pusmārciņu tējas četras stundas. Paganels apgalvoja, ka dzēriens esot brīnišķīgs, lai gan viņa grimases liecināja pretējo.
Pulksten divpadsmitos viesi tika pavadīti uz vēsām, ērti iekārtotām guļamistabām, kur viņi vēl sapņos redzēja aizvadītās dienas jaukumus.
Nākamajā rītā ar gaismas svīdu ceļinieki atvadījās no abiem jaunajiem skvoteriem. Viņi sirsnīgi pateicās par visu un izteica cerību atkal tikties Eiropā Malkolmas pilī. Tad pajūgs devās ceļā, apbrauca ar līkumu Hotema kalnu, un drīz vien stansija izgaisa skatienam kā mānīga vīzija. Taču vēl veselas piecas jūdzes zirgu pakavi mina stansijas zemi.