Pulksten deviņos pajūgs pabrauca garām pēdējam aplokam, un ceļinieku pulciņš virzījās tālāk pa Viktorijas provinces nezināmajiem plašumiem.
XVIII nodala austrĀlijas ALPI
Ceļu uz dienvidaustrumiem aizšķērsoja augsta siena. Tā bija milzu cietoksnim līdzīgā Austrālijas Alpu grēda, kuras līkumotie vaļņi stiepjas pusotra tūkstoša jūdžu garumā un aiztur mākoņu skrējienu četri tūkstoši pēdu augstumā.
Debesis bija apmākušās, un saules stari, izspraukušies cauri biezajam tvaiku audumam, vairs nebija tik sveloši. Karstums bija gluži labi panesams, taču virzīšanos uz priekšu apgrūtināja nelīdzenais reljefs. Līdzenums kļuva aizvien pauguraināks, šur tur pacēlās ar jauniem, zaļiem gu- mijkokiem apauguši pakalni. Tālāk pakalni jau pārgāja pirmajās Alpu grēdas terasēs. Tagad ceļš nemitīgi veda kalnup — tas bija skaidri redzams pēc vēršu piepūles un aizjūgu krakšķēšanas. Velkot smagos ratus, vērši skaļi dvašoja un viņu kāju muskuļi tik ļoti saspringa, ka šķita — tūlīt, tūlīt pārtrūks. Ratu dēļi brakšķēja negaidītos grūdienos, no kuriem izvairīties nejaudāja pat Airtons, lai arī cik veikli viņš vadīja pajūgu. Ceļotājas nekurnēdamas samierinājās ar likteni.
Džons Mengls un abi matroži, izlūkodami ceļu, jāja dažus simtus soļu pa priekšu. Viņi izraudzījās starp pakalniem labākās pārejas vai, pareizāk sakot, fārvateru, jo visi šie zemes izciļņi atgādināja rifu, starp kuriem pajūgs meklēja ērtāko ceļu. Tā patiesi bija īsta kuģošana sabangotā jūrā.
Izlūku uzdevums bija grūts un brīžam pat bīstams. Bieži vien Vilsona cirvis cirta ceļu cauri krūmu biežņai. Kājas grima mitrā, mālainā zemē. Neskaitāmas reizes vajadzēja apbraukt klinšu bluķus, dziļas aizas, aizdomīgas lagūnas. Tāpēc pa visu dienu ceļinieki bija nogājuši labi ja pusi garuma grāda. Uz naktsguļu viņi apmetās Alpu piekājē Kobongras krika krastā, nelielā ielejā, kur auga četras pēdas augsti krūmi ar acij tīkamām, sarkanīgām lapām.
— Jā, nebūs viegli tikt pāri, — Glenervens ierunājās, lūkodamies uz kalnu grēdu, kuras apveidi sāka izgaist vakara krēslā. — Alpi! Sis vārds vien liek padomāt.
— Nevajag pārspīlēt, dārgais Glenerven, — Paganels atsaucās. — Nedomājiet, ka jums būs jāiziet cauri veselai Šveicei. Tiesa, Austrālijā, tāpat kā Eiropā un Amerikā, ir Grampiani, Pireneji, Alpi un Zilie kalni, taču tie ir kalni miniatūrā. Šie nosaukumi pierāda vienīgi to, ka ģeogrāfu fantāzijai ir savas robežas un viņu īpašvārdu krājums diezgan nabadzīgs.
— Tātad Austrālijas Alpi… — lēdija Helēna iesāka.
— …ir rotaļlietiņa, nevis kalni, — Paganels atbildēja. — Mēs pat nepamanīsim, kad būsim tiem pāri.
— Jūs runājat no sava viedokļa! — majors sacīja. — Vienīgi izklaidīgs cilvēks var šķērsot kalnu grēdu, to nemaz nepamanīdams.
— Izklaidīgs! — Paganels iesaucās. — Es vairs neesmu izklaidīgs. Atļauju šo jautājumu izšķirt dāmām. Vai es neturu savu solījumu, kopš esmu spēris kāju uz šā kontinenta zemes? Vai esmu kaut reizi bijis izklaidīgs? Vai man var pārmest kādu aplamību?
— Itin nevienu, Paganela kungs, — Mērija Granta apliecināja. — Tagad jūs esat ideāls cilvēks.
— Pat pārāk ideāls! — lēdija Helēna smiedamās piemetināja. — Izklaidība jums gluži labi piestāvēja.
— Jums taisnība, kundze, ja man vairs nebūs nevienas vājības, es kļūšu parasts, ne ar ko neievērojams cilvēks! — Paganels atsaucās. — Tāpēc tuvākajā laikā pacentīšos izdarīt kādu pamatīgu aplamību, par ko jūs varēsit krietni izsmieties. Redziet, kad man negadās nošaut greizi, man tā vien šķiet, ka es nesekoju savam aicinājumam.
Nākamajā dienā, 9. janvārī, par spīti pašpārliecinātā ģeogrāfa apgalvojumiem, ceļinieku pulciņš Alpu pārejās sadūrās ar lielām grūtībām. Pajūgs virzījās uz labu laimi pa šaurām un dziļām aizām, kuras varēja novest strupceļā.
Airtons, bez šaubām, būtu nonācis neapskaužamā stāvoklī, ja pēc stundu ilga pārgājiena ceļinieki vientuļas kalnu takas malā negaidot ne- uzdurtos kādam nožēlojamam krodziņam.
— Nedomāju, ka kroģelis šādā vietā varētu padarīt tā saimnieku bagātu! — Paganels iesaucās. — Kāda velna pēc tas šeit atrodas?
— Kaut vai tāpēc, lai mēs varētu pajautāt ceļu, — Glenervens atbildēja. — Ejam iekšā!
Glenervens Airtona pavadībā pārkāpa pār krodziņa slieksni. Dzertuvi sauca par Krūmu krogu. Tā īpašnieks bija drūma izskata vīrs ar atbaidošu seju, kas liecināja, ka viņš pats ir savas dzertuves džina, brendija un viskija galvenais patērētājs. Parasti viņa vienīgie apmeklētāji bija ceļojoši skvoteri un lopu baru dzinēji.
Uz jautājumiem, krodzinieks atbildēja negribīgi. Taču arī no skopajām atbildēm Airtonam izdevās uzzināt tālāko ceļu. Glenervens pasniedza krodziniekam par pūlēm dažas kronas un dzīrās jau atstāt dzertuvi, kad viņa skatienu saistīja kāds plakāts pie sienas.
Tas bija kolonijas policijas paziņojums, kas vēstīja par katordznieku izbēgšanu no Pērtas cietuma. Par katordznieku barveža Bena Džoisa galvu bija izsludināta atlīdzība — simt sterliņu mārciņas.
— Sāds nelietis, bez šaubām, pelnījis karātavas, — Glenervens sacīja bocmanim.
— Nebūtu slikti viņu notvert! — Airtons atsaucās. — Simt mārciņas ir liela nauda! Viņš nav tās vērts.
— Arī pats krodzinieks, lai gan viņa iestādē pie sienas karājas policijas paziņojums, man liekas visai aizdomīgs, — Glenervens piemetināja.
— Man tāpat, — Airtons nomurmināja.
Glenervens un bocmanis atgriezās pie pajūga. Laknovas ceļš drīz ielocījās šaurā pārejā, kas ieslīpi šķērsoja kalnu grēdu. Ekspedīcija devās kalnup.