Kāpšana bija grūta. Ne vienreiz vien braucējām vajadzēja atstāt ratu kulbu, bet viņu pavadoņiem nolēkt no zirgiem. Smagie rati bija jābalsta un jāstumj aiz riteņiem, bieži jāpietur bīstamos nobraucienos, jājūdz laukā vērši asos pagriezienos, jāliek zem riteņiem balsti, kad rati slīdēja atpakaļ, un ne vienreiz vien Airtonam vajadzēja ņemt palīgā zirgus, kas jau tāpat bija nomocījušies.
Vai nu aiz pārmērīgas piepūles, vai kāda cita iemesla dēļ šai dienā nobeidzās viens zirgs. Tas saļima, gluži negaidot, jo iepriekš nekādas slimības pazīmes nebija manāmas. Tas bija Milredija zirgs. Kad matrozis gribēja zirgu piecelt, tas bija jau beigts.
Pie zemē guļošā zirga pienāca Airtons, apskatīja to un, šķiet, bija pilnīgā nesaprašanā, kāpēc tik pēkšņi iestājusies nāve.
— Droši vien pārtrūka kāds asinsvads, — Glenervens prātoja.
— Acīmredzot, — Airtons atbildēja.
— Kāp mugurā manam zirgam, Milredij, — Glenervens sacīja matrozim, — es braukšu ratos kopā ar lēdiju Helēnu.
Milredijs paklausīja, un ceļinieku pulciņš, atstājis beigto zirgu par barību kraukļiem, turpināja grūto kāpienu kalnup.
Austrālijas Alpu kalnu grēda nav plaša, tās platums pakājē nesasniedz ne astoņas jūdzes. Ja Airtona izraudzītā pāreja tieši ved uz austrumu nogāzi, pēc divām diennaktīm šī augstā barjera būs palikusi aiz muguras. Tālāk līdz pat jūrai vairs nebija gaidāmi nedz nepārvarami šķēršļi, nedz grūtības.
10. janvārī ceļinieki sasniedza visaugstāko kalnu pārejas punktu, kas pacēlās divi tūkstoši pēdu virs jūras līmeņa. Viņi atradās uz plakankalnes, no kurienes pavērās plašs skats uz visām pusēm. Ziemeļos mirguļoja Omeo ezera rāmie ūdeņi, kuros peldēja milzums ūdensputnu, bet tālāk pie apvāršņa pletās Marejas neaptveramie līdzenumi. Dienvidos savus zaļos paklājus bija izklājusi Džipslenda ar plašajiem zelta laukiem un pirmatnējiem mežiem. Seit daba vēl valdīja pār saviem īpašumiem, pār ūdeņu straumēm, pār milzīgajiem kokiem, kas nepazina mežinieka cirvi, un pagaidām reti sastopamie skvoteri neuzdrošinājās uzsākt divkauju ar dabu. Likās, šī Alpu grēda nošķir divus gluži dažādus novadus, no kuriem viens vēl saglabājis savu sākotnējo mežonību. Patlaban rietēja saule, un tās stari, lauzdamies caur sārtajiem mākoņiem, jo košās krāsās lika atmirdzēt Marejas ieplakai. Turpretī kalnu grēdas aizēnotā Džipslenda jau tinās neskaidrā dūmakā, pāri visai aizkalnei, šķiet, bija nogūlusies priekšlaicīga nakts. Uz ceļiniekiem, kas stāvēja starp šiem tik ļoti atšķirīgajiem novadiem, šis kontrasts atstāja spēcīgu iespaidu, un viņi ar saviļņojumu raudzījās uz tikpat kā nepazīstamo zemi, kurai bija jāiziet cauri līdz Viktorijas provinces robežai.
Nakti ekspedīcijas dalībnieki pārlaida turpat plakankalnē un nākamajā rītā devās lejup. Lejupiešana veicās raiti. Pēkšņi uznāca ārkārtīgi spēcīga krusas gāzma, kas lika ceļiniekiem meklēt patvērumu zem klintīm. Tie nebija pat krusas graudi, bet īsti dūres lieluma ledus gabali, kas gruva zemē no tumšiem negaisa mākoņiem. Šķita, ka tos kāds mestu ar lingu, un vairāki pamatīgi belzieni pārliecināja Paganelu un Robertu, ka ar šiem krusas graudiem nevar jokot. Ratu kulbai vairākās vietās tika izsisti caurumi. Šādus triecienus neizturētu dažs labs mājas jumts, jo vairāki šķaut- ņaini ledus gabali iecirtās pat koku stumbros. Lai nekļūtu par upuri šim turpat vai akmeņu lietum, vajadzēja gaidīt, kamēr baismīgā krusas gāzma pāriet. Tā tas turpinājās apmēram stundu. Pēc tam ceļinieku pulciņš atkal devās lejup pa akmeņainajām takām, kuras kūstošie krusas graudi bija padarījuši slidenas.
Pievakarē smagie rati, gan krietni sakratīti un dažā labā vietā izļodzī- jušies, taču joprojām stingri turēdamies uz masīvajiem koka riteņiem, brauca pa pēdējām Alpu terasēm, kur auga lielas, vientulīgas egles. Kalnu pāreja beidzās Džipslendas līdzenumos. Alpu grēda bija laimīgi pārieta, un ceļinieki mierīgu prātu varēja apmesties uz naktsguļu.
12. janvārī jau gaismas svīdā ekspedīcijas dalībnieki ar jaunu sparu <ievās tālāk. Ikviens alka iespējami ātrāk sasniegt galamērķi, tas ir, to vietu Klusā okeāna krastā, kur bija avarējusi «Britānija». Vienīgi tur, nevis Džipslendas tuksnesīgajos līdzenumos varēja nopietni meklēt avārijā cietušo pēdas. Un Airtons atkal mudināja lordu Glenervenu, lai viņš sūtītu «Dunkanam» pavēli braukt uz austrumu piekrasti, kur jahta lieti noderētu meklēšanas darbos. Pēc bocmaņa domām, vajadzēja izmantot Laknovas ceļu, kas veda uz Melburnu. Nosūtīt ziņnesi vēlāk būs grūti, jo tālākajā maršrutā ar galvaspilsētu vairs nav tiešas satiksmes.
Bocmaņa ierosinājums, šķiet, bija saprātīgs, Paganels ieteica to ņemt vērā. Arī ģeogrāfs domāja, ka jahta šādos apstākļos būtu gaužām noderīga, un atgādināja, ka vēlāk, kad Laknovas ceļš būs palicis aiz muguras, viņi vairs nevarēs sazināties ar Melburnu.
Glenervens nevarēja izšķirties. Iespējams, ka viņš arī būtu nosūtījis «Dunkanam» pavēli, jo Airtons neatlaidīgi uzstāja to darīt, taču šim nodomam enerģiski pretojās majors. Maknebs pierādīja, ka Airtons nepieciešams ekspedīcijai, jo viņš pazīst piekrasti, un, ja viņi nokļūtu uz Harija Granta pēdām, bocmanis labāk nekā jebkurš cits varētu tām izsekot, un galu galā vienīgi viņš var norādīt vietu, kur gājusi bojā «Britānija».
Vārdu sakot, Maknebs ieteica turpināt ceļu, neko nemainot nospraustajā programmā. Viņa viedoklim pievienojās arī Džons Mengls. Jaunais kapteinis pat aizrādīja, ka viņa augstības rīkojumu «Dunkanam» būs vieglāk nosūtīt no Tufolda līča pa jūras ceļu nekā ar ziņnesi, kam jānojāj pa mežonīgu zemi divsimt jūdzes. Sis viedoklis guva virsroku. Glenervens nolēma sūtīt ziņu,' pēc tam kad būs sasniegts Tufolda līcis. Majoram, kas novēroja Airtonu, likās, ka viņš ir stipri vīlies. Taču Maknebs nebilda par to ne vārda un, kā allaž, paturēja savus novērojumus slepenībā.