Plašie līdzenumi Austrālijas Alpu pakājē tikko manāmi pazeminās uz austrumiem. Monotono vienmuļību šur tur pārtrauca mimozu un eikaliptu birzis un dažādu sugu gumijkoki. Skatienu priecēja arī košiem ziediem klātie gastrolobium grandiflorum. Bieži vien ceļā gadījās nelieli krīki vai, pareizāk sakot, meldriem un orhidejām aizaugušas upītes. Tās varēja viegli pārbrist. Ceļiniekiem tuvojoties, jau iztālēm laidās prom lielo sīgu un kazuāru bari. Pāri krūmiem kā veikli cirka akrobāti lēca ķenguri. Taču ekspedīcijas jātniekiem medības nebija prātā, vēl mazāk pēc tām tiecās pārgurušie zirgi.
Turklāt laiks pieturējās karsts un spiedīgs. Gaiss bija piesātināts ar elektrību. To sajuta gan dzīvnieki, gan cilvēki. Viņi tik tikko vilkās uz priekšu. Klusumu pārtrauca vienīgi saucieni, ar kuriem Airtons uzmundrināja jūga vēršus.
No pulksten divpadsmitiem līdz diviem karavāna brauca cauri savdabīgam paparžu mežam, kuru ceļinieki, ja būtu mazāk noguruši, nevarētu vien beigt apbrīnot. Sie kokveidīgie, turpat trīsdesmit pēdas augstie augi patlaban bija pilnos ziedos. Zem nokarenajiem zariem zirgi un jātnieki tika viegli cauri, tikai reizēm nošķindēja pieši, atsizdamies pret paparžu cietajiem stumbriem. Zem nekustīgajiem zaļās lapotnes saulessargiem valdīja tīkams vēsums, par kuru nevienam nenāca prātā sūdzēties. Zaks Paganels, kas allaž demonstratīvi izrādīja savas jūtas, aizgrābtībā izdvesa tik skaļas nopūtas, ka iztraucēja veselus papagaiļu un kakadu barus. Putni sāka apdullinoši tērgāt.
Ģeogrāfs joprojām gavilēja un klaigāja aiz sajūsmas, kad pēkšņi savu ceļabiedru acu priekšā sagrīļojās un nogāzās zemē kopā ar visu zirgu. Vai viņam būtu noreibuši galva, vai arī lielajā karstumā viņš zaudējis samaņu? Visi steidzās pie zinātnieka.
— Paganel! Paganel! Kas jums noticis? — Glenervens sauca.
— Ar mani, dārgais draugs, noticis tas, ka man vairs nav zirga, — ģeogrāfs atbildēja, vilkdams kājas laukā no kāpšļiem.
— Kā?! Jūsu zirgs …
— Nogāzās kā zibens ķerts — gluži tāpat kā Milredija zirgs.
Glenervens, Džons Mengls un Vilsons apskatīja beigto kustoni. Paganels nebija maldījies. Viņa zirgs bija pēkšņi nobeidzies.
— Dīvaini, — Džons Mengls noteica.
— Patiesi ļoti dīvaini, — majors nomurmināja.
Glenervens bija gaužām norūpējies par jauno negadījumu. Tuksnesīgajā apvidū nebija nekādas iespējas iegādāties zirgus. Ja ekspedīcijas zirgiem uzbrukusi epidēmija, būs ļoti grūti turpināt ceļu.
Diena vēl nebija galā, kad aizdomas par epidēmiju apstiprinājās. Tikpat pēkšņi nobeidzās trešais zirgs, uz kura jāja Vilsons, pēc tam nosprāga viens no vēršiem, un tas ekspedīcijai bija vēl smagāks trieciens. Ceļinieku rīcībā palika vairs tikai trīs vērši un četri zirgi.
Stāvoklis kļuva nopietns. Zaudējuši zirgus, jātnieki, protams, varēja iet arī kājām. Daudzi skvoteri jau pirms viņiem tādā veidā bija šķērsojuši šos tuksnešainos novadus, bet ko iesāks ceļinieces, ja būs jāpamet-rati? Vai viņas spēs noiet kājām atlikušās simt divdesmit jūdzes līdz Tufolda līcim?
Džons Mengls un Glenervens norūpējušies apskatīja pāri palikušos zirgus. Varbūt izdosies novērst jaunus negadījumus? Sai apskatē neizdevās atklāt nekādas slimības vai pārpūlēšanās pazīmes. Zirgi bija pilnīgi veseli un labi pacieta ceļojuma grūtības. Glenervens cerēja, ka dīvainā epidēmija neprasīs jaunus upurus.
Tādās pašās domās bija arī Airtons, kas apgalvoja, ka viņam neesot ne jausmas, kāpēc viņus piemeklējusi šī negaidītā sērga.
Karavāna atkal devās ceļā. Kājnieki pēc kārtas ratos atpūtās. Vakarā, nogājuši tikai desmit jūdzes, ceļinieki apmetās uz naktsguļu. Satumsa mierīga nakts zem kokveida paparžu lapotnes, kurā laidelējās milzīgi sikspārņi, kas tiek trāpīgi nosaukti par lidojošām lapsām.
Nākamā diena, 13. janvāris, sākās labi. Lopu krišanas gadījumi neatkārtojās. Ekspedīcijas dalībnieku veselības stāvoklis joprojām bija apmierinošs. Zirgi un vērši lieliski tika galā ar savu uzdevumu. Lēdijas Helēnas salonā, kas nemitīgi tika apmeklēts, risinājās dzīvas sarunas. Misters 01- bincts cītīgi pasniedza atspirdzinošos dzērienus, kas trīsdesmit grādu karstumā bija gaužām ;ioderīgi. Tika izdzerta vesela muca skotu alus. Vīrieši daudzināja Bārklija un Ko firmas īpašnieku par Lielbritānijas izcilāko vīru, pat pārāku par Velingtonu, kas nekad nebūtu spējis izbrūvēt tik labu
Kokveida paparžu mežs.
alu. Ak, šī skotu vājība! Zaks Paganels dzēra daudz un runāja vienā runāšanā.
Labi aizsāktai dienai, šķiet, vajadzētu tikpat labi beigties. Karavāna bija nobraukusi krietnas piecpadsmit jūdzes pa diezgan paugurainu apvidu ar sarkanīgu augsni. Varēja cerēt, ka tai pašā vakarā varēs apmesties uz naktsguļu pie Snouvijas, palielas upes, kas ietek Klusajā okeānā Viktorijas provinces dienvidos. Drīz vien ratu riteņi atstāja sliedes plašos sanesu melnzemes līdzenumos, kur kupli zēla zāle un gastrolobija krūmi.
Pienāca vakars, un skaidri samanāma miglas svītra iezīmēja pie apvāršņa Snouvijas tecējumu. Vērši vilka ratus vēl dažas jūdzes. Aiz pakalna ceļš iegriezās lielu koku mežā. Airtons vadīja pajūgu starp augstiem stumbriem, kas slīga tumsā, un bija jau sasniedzis mežmalu, kad pusjūdzi no upes rati pēkšņi iegrima līdz pat rumbām.
— Piesargieties! — bocmanis uzsauca jātniekiem, kas sekoja ratiem.
— Kas noticis? — Glenervens vaicāja.
— Mēs esam iestiguši, — Airtons atbildēja.
Viņš mudināja ar saucieniem un iesma dūrieniem vēršus, kas bija līdz ceļiem iegrimuši dūņās un nevarēja tikt ne no vietas.