— Apmetīsimies šeit uz naktsguļu, — Džons Mengls ierosināja.
— Tas ir prātīgākais, ko mēs varam darīt, — Airtons atbildēja. — Rīt dienas gaismā būs vieglāk izkulties no šejienes laukā.
— Stāt! — Glenervens uzsauca.
Pēc īsa mijkrēšļa ātri satumsa nakts, taču karstums līdz ar tumsas iestāšanos nemazinājās. Gaiss bija piesātināts ar tveicīgiem garaiņiem. Pie apvāršņa reizēm uzliesmoja tāla negaisa vēstneši. Ceļinieki posās uz naktsguļu. Cik vien labi varēdami, viņi ierīkojās iestigušajos ratos un teltī. Pāri ceļotāju galvām jumās lielo koku tumšie spraišļi. Ja vien neuznāks lietus, viņi varēs gluži labi pārlaist nakti.
Airtonam tikai ar grūtībām izdevās izvilkt vēršus no staignāja, kurā tie bija iegrimuši jau līdz vēderam. Pēc tam bocmanis novietoja vēršus kopā ar zirgiem un devās sagādāt tiem barību. Šo darbu viņš vienmēr darīja pats, neuzticēdams nevienam citam. Lopus viņš apkopa ļoti rūpīgi un arī šovakar centās, cik labi vien varēdams; par to Glenervens izteica viņam pateicību, jo saglabāt atlikušos lopus tagad bija gaužām svarīgi.
Kamēr Airtons noņēmās ar zirgiem un vēršiem, ceļinieki ieturēja pieticīgas vakariņas. Viņi bija tik ļoti pārguruši un karstuma izvārdzināti, ka atpūta viņiem bija vairāk vajadzīga nekā ēdiens. Lēdija Helēna un mis Granta, novēlējušas saviem ceļabiedriem labu nakti, apgūlās, kā vienmēr, ratu kulbā. Vīrieši ierīkojās pēc saviem ieskatiem — dažs teltī, cits kuplajā zālē zem kokiem; to šās zemes veselīgajā klimatā varēja droši darīt.
Pamazām visi iegrima smagā miegā. Debesis aizklāja bieza mākoņu sega, un kļuva aizvien tumšāks. Gaisā nejuta ne mazākās vēsmas. Nakts klusumu pārtrauca vienīgi gari stieptie morpoka kliedzieni, kas atgādināja Eiropas dzeguzes skumīgo kūkošanu.
Ap pulksten vienpadsmitiem pēc smaga un nogurdinoša miega majors pamodās. Viņa puspievērtajās acīs iespīdēja blāva gaisma, kas nāca no
Majors nozuda garaja zalē.
lielo koku pakājes. Zem kokiem, šķiet, bija izklāts bālgans paklājs, kas mirgoja kā ezera spogulis. Maknebs pirmajā mirklī nodomāja, ka pa zemi lodā ugunsgrēka liesmu mēles.
Viņš piecēlās un devās uz mežu. Pagalam pārsteigts, majors redzēja, ka neparastās gaismas avots ir dabas parādība. Vesels lauks bija sētin nosēts fosforescējošām sēnēm. To sporas tumsā spīdēja ar diezgan spilgtu gaismu.
Nebūdams egoists, majors jau dzīrās celt augšā Paganelu, lai dotu zinātniekam iespēju paša acīm redzēt šo neparasto parādību, kad pēkšņi viņš ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam apstāties.
Fosforescējošā gaisma izgaismoja mežu kādas pusjūdzes rādiusā, un Maknebam šķita, ka mežmalā pavīd ēnas. Vai tas būtu redzes māns? Halucinācija?
Majors nogūlās zemē un, brīdi uzmanīgi vērojis, skaidri saskatīja vairākus cilvēkus, kas, brīžam noliekdamies, brīžam pieceldamies, šķiet, meklēja zemē ekspedīcijas atstātās pēdas.
Lai tas maksā ko maksādams, vajadzēja uzzināt, kas šiem cilvēkiem padomā.
Maknebs nesvārstījās. Nemodinādams ceļabiedrus, viņš; gluži kā prēriju mežonis, nozuda garajā zālē.
XIX nodala negaidĪts atrisinĀjums
Tā bija drausmīga nakts. Pulksten divos sāka gāzt lietus, ko negaisa mākoņi plūdināja pār zemi līdz pat rītam. Telts vairs nebija nekāda pajumte. Glenervens un ceļabiedri steidzās patverties ratu kulbā. Par aizmigšanu nebija ko domāt. Ceļinieki tērzēja par šo un to. Vienīgi majors, kura īslaicīgo prombūtni neviens nebija pamanījis, nebilda ne vārda un klusēdams klausījās. Lietus joprojām gāza kā ar spaiņiem. Ceļinieki baidījās, ka Snouvija varētu iziet no krastiem un applūdināt ratus, kas jau tā bija iestiguši muklājā. Tāpēc Milredijs, Airtons un Džons Mengls vairākkārt gāja pārbaudīt ūdens līmeni upē un atgriezās, izmirkuši līdz pēdējai vīlītei.
Beidzot atausa diena. Lietus mitējās, taču saules stari nejaudāja izspraukties cauri biezajai mākoņu segai. Zemi klāja platas dzeltenīga ūdens lāmas, veseli duļķaina ūdens dīķi. No atmiekšķētās zemes kāpa karsti izgarojumi, piesātinādami gaisu ar neveselīgu mitrumu.
Glenervens nolēma vispirms parūpēties par ratiem. Patlaban tas bija svarīgākais. Ceļinieki apskatīja smagos ratus. Tie bija iestiguši ķepīgos mālos plašas ieplakas vidū. Priekšējie riteņi bija iegrimuši gandrīz pilnīgi, bet pakaļējie līdz rumbām. Izvilkt šādu milzeni nebūs viegli, pat apvienojot visus cilvēku, zirgu un vēršu spēkus.
— Lai būtu kā būdams, mums jārīkojas ātri, — Džons Mengls sacīja. — Kad māli sacietēs, uzdevums būs vēl grūtāks.
— Tad ķersimies pie darba! — Airtons atsaucās.
Glenervens, abi matroži, Džons Mengls un Airtons steidzīgi devās uz mežu, kur vērši un zirgi bija atstāti pa nakti.
Tas bija drūms augstu gurnijkoku mežs. Vienīgi skraji, nokaltuši koki, kurus sen nokritusī miza darīja līdzīgus korķozoliem ražas novākšanas laikā. Divi simti pēdu augstumā koki pleta nožēlojamus kailu zaru vainagus. Neviens putns nevija ligzdas šais koku skeletos, neviena lapa nedrebēja to sausajos zaros, kas klaudzēja kā miroņu kauli. Ar ko izskaidrojama šī Austrālijā diezgan bieži sastopamā parādība, kad veseli meži mirst gluži kā sērgas piemeklēti? Tas nevienam nav zināms. Nedz visvecākie iezemieši, nedz viņu tēvi, kas sen atdusas nāves birzīs, nav redzējuši šos mežus zaļojam.
Iedams zem nokaltušajiem kokiem, Glenervens raudzījās pelēkajās debesīs, uz kuru fona gluži kā izgriezti iezīmejās vissīkākie gurnijkoku zariņi. Airtons bija pagalam pārsteigts, neatrazdams vairs zirgus un vēršus tai vietā, kur vakarvakarā bija tos atstājis. Taču, tā kā lopi bija sapīti, tālu aizklīst tie nevarēja.