Veltīgi izmeklējies mežā, Airtons samulsis atgriezās Snouvijas krastā, kas bija noaudzis ar lieliskām mimozām. Kā parasts, viņš sāka skaļi saukt savus vēršus, taču tie neatsaucās. Bocmanis šķita ļoti satraukts, un viņa pavadoņi vīlušies uzlūkoja cits citu.
Veltīgos meklējumos pagāja vesela stunda, un Glenervens jau dzīrās doties atpakaļ pie ratiem, kas atradās krietnu jūdzi no šejienes, kad pēkšņi saklausīja zviegšanu un tūdaļ arī maurošanu.
— Tepat jau viņi ir, — Džons Mengls iesaucās, spraukdamies caur augstajiem gastrolobija krūmiem, kas varētu paslēpt pat veselu ganāmpulku.
Glenervens, Milredijs un Airtons metās viņam pakaļ, un drīz vien visus sagaidīja tas pats pārsteigums.
Divi vērši un trīs zirgi gulēja zemē gluži kā zibens nosperti. Viņu līķi bija paguvuši atdzist, un mimozās jau ķērca izkāmējušu kraukļu bars, gaidīdams uz necerēto laupījumu. Glenervens un ceļabiedri saskatījās. Vilsons nevarēja noturēties neizgrūdis spēcīgu lāstu.
— Neko nevar darīt, Vilson, — lords Glenervens sacīja, pats tikko jaudādams savaldīties. — Airton, aizvediet palikušo vērsi un zirgu. Tagad viņiem diviem vien vajadzēs izpestīt mūs no nelaimes.
— Ja rati nebūtu iestiguši dubļos, — Džons Mengls ierunājās, — abi lopiņi, palēnām iedami, varbūt aizvilktu ratus līdz piekrastei. Šie nolādētie rati jāizceļ laukā par katru cenu.
— Pamēģināsim to izdarīt, Džon, — Glenervens atbildēja. — Bet tagad ■ejam atpakaļ uz nometni, kur droši vien uztraucas par mūsu ilgo prombūtni.
Airtons atpina vērsi, Milredijs — zirgu, un visi pa līkumoto upes krastu devās atpakaļ uz nometni.
Pēc pusstundas Paganels, Maknebs, lēdija Helēna un mis Granta jau zināja par notikušo nelaimi.
— Velns parāvis, Airton, cik žēl, ka jūs neapkalāt visus mūsu zirgus, kad mēs šķērsojām Vimeru! — majors nevarēja nociesties nepasacījis bocmanim.
— Kāpēc, ser? — Airtons jautāja.
— Tāpēc, ka no visiem mūsu zirgiem dzīvs palicis vienīgi tas, kuru apkala jūsu atvestais kalējs.
— Tiešām dīvaina sagadīšanās, — Džons Mengls piebilda.
— Sagadīšanās — un nekas vairāk, — bocmanis atbildēja, uzmezdams majoram vērīgu mirkli.
Maknebs cieši saknieba lūpas, itin kā gribēdams aizturēt vārdus, kas lauzās pār lūpām. Glenervens, Mengls un lēdija Helēna, šķiet, gaidīja, ka majors izteiks savu domu līdz galam, taču viņš klusēdams devās pie ratiem, kurus Airtons jau pētīja.
— Ko viņš gribēja sacīt? — Glenervens jautāja Džonam Menglam.
— Nav ne jausmas, — jaunais kapteinis atbildēja. — Zinu vienīgi to, ka majors nekad nerunā tukšu.
— Protams, Džon, — lēdija Helēna sacīja. — Maknebs acīmredzot tur Airtonu aizdomās.
— Aizdomās? — Paganels paraustīja plecus.
— Par ko tad? — Glenervens brīnījās. — Vai tiešām viņš uzskata, ka Airtons nogalinājis mūsu zirgus un vēršus? Kāpēc? Vai Airtona intereses nesaskan ar mūsu interesēm?
— Jums taisnība, dārgais Edvard, — lēdija Helēna ierunājās, — es varu vienīgi piemetināt, ka bocmanis jau ceļojuma sākumā ne vienu reizi vien pierādījis mums savu uzticību.
— Bez šaubām, — Džons Mengls apliecināja, — bet ko tādā gadījumā nozīmē majora vārdi? Tas katrā ziņā jānoskaidro.
— Vai viņš uzskata, ka Airtons sadarbojas ar katordzniekiem? — Paganels pārsteidzīgi iesaucās.
— Ar kādiem katordzniekiem? — mis Granta noprasīja.
— Paganela kungs kļūdījies, — Džons Mengls steidzīgi atbildēja. — Viņš ļoti labi zina, ka Viktorijas provincē nekādu katordznieku nav.
— Protams! Tas tiešām tā ir, — Paganels labprāt būtu ņēmis atpakaļ nejauši pasprukušos vārdus. — Pie joda, kur gan esmu to rāvis! Kādi katordznieki! Par tādiem Austrālijā nav nekas dzirdēts. Turklāt, pat lāgā nepaguvuši izkāpt krastā, tie tūdaļ kļūst par godīgiem cilvēkiem. To visu dara klimats, mis Mērij, šejienes klimats labvēlīgi ietekmē…
Nabaga zinātniekam, kas gribēja izlabot savu pārsteidzību, izgāja tāpat kā ratiem — viņš iestiga. Lēdija Helēna nenolaida no viņa acu, un tas viņam laupīja aukstasinību. Redzēdama to un negribēdama vēl vairāk samulsināt ģeogrāfu, lēdija Helēna aizveda mis Mēriju uz telti, kur misters Olbinets gatavoja brokastis pēc visiem kulinārijas mākslas likumiem.
— Mani pašu vajadzēja aizdzīt katorgā, — Paganels nožēlodams sacīja.
— Arī es tā domāju, — Glenervens atsaucās.
Nepārprotami nopietnais tonis, ar kādu tika izteikti šie vārdi, ģeogrāfu nomāca vēl vairāk. Glenervens ar Džonu Menglu devās pie ratiem.
Airtons un abi matroži patlaban pūlējās tos izdabūt no staignāja. Kopā sajūgti, vērsis un zirgs vilka no visa spēka. Streņģes bija tā saspringtas, ka likās — tūlīt, tūlīt pārtrūks, bet sakas, šķiet, draudēja izjukt. Vilsons un Milredijs pūlējās izkustināt riteņus, bet bocmanis ar uzkliedzieniem un iesma dūrieniem skubināja dīvaino vilcēju pāri. Smagie rati nekustējās ne no vietas. Jau apžuvušais māls turēja tos gluži kā cements.
Džons Mengls lika apliet mālus ar ūdeni, lai atmiekšķētu tos, taču visas pūles bija veltīgas. Iestigušie rati palika nekustīgi. Pēc jauniem nesekmīgiem mēģinājumiem cilvēki un jūga lopi pierima. Bija skaidrs, ka nekas nav līdzams. Vēl atlika iespēja izjaukt ratus pa sastāvdaļām. Taču, tā kā trūka darbarīku, arī tas nebija izdarāms.
Nepadevās vienīgi Airtons, kas gribēja par katru cenu izdabūt ratus laukā. Viņš grasījās atsākt veltīgos pūliņus, taču lords Glenervens viņu apturēja.
— Pietiek, Airton! — viņš sacīja. — Mums jāsaudzē vērsis un zirgs. Ja tālāk būs jāiet kājām, uz viena jās abas sievietes, bet otrs nesīs proviantu. Viņi abi mums lieti noderēs.
— Labi, milord, — bocmanis atbildēja un izjūdza nokausētos lopiņus.