— Bet tagad, draugi, — Glenervens turpināja, — dosimies atpakaļ uz nometni, sarīkosim apspriedi, apsvērsim stāvokli, noskaidrosim, uz ko mēs varam cerēt, no kā mums jāpiesargājas, un tad pieņemsim lēmumu.
Pēc kāda brīža ceļotāji jau sēdēja pie galda un ieturēja pēc kļūmīgās nakts sātīgas brokastis. Turpat pie galda sākās arī pārrunas. Visiem klātesošajiem bija jāizsaka savas domas.
Vispirms vajadzēja precīzi noteikt nometnes atrašanās vietu. Paganels izpildīja šo viņam uzticēto uzdevumu ar vislielāko rūpību. Pēc ģeogrāfa aprēķiniem, ekspedīcija atradās Snouvijas upes krastā uz trīsdesmit septītās paralēles un austrumu garuma 147°53'.
— Bet kādas ir Tufolda līča koordinātes? — Glenervens vaicāja.
— Tas atrodas uz simt piecdesmitā garuma grāda, — Paganels atbildēja.
— Cik jūdžu ietver sevī šie divi grādi un septiņas minūtes?
— Septiņdesmit piecas jūdzes.
— Un cik tālu no mums atrodas Melburna?
— Vismaz divi simti jūdzes.
— Labi. Mūsu atrašanās vieta ir noskaidrota, — Glenervens sacīja.
— Apsvērsim, kā rīkoties tālāk.
Visi bija vienis prātis, ka nekavējoties jādodas uz piekrasti. Lēdija Helēna un Mērija Granta apņēmās noiet katru dienu piecas jūdzes. Drosmīgās sievietes bija ar mieru, ja būs vajadzīgs, mērot kājām visu ceļu no Snouvijas upes līdz Tufolda līcim.
— Jūs esat varonīga ceļotāja, dārgā Helēna, — lords Glenervens noteica. — Bet vai varam būt pārliecināti, ka, sasnieguši līci, mēs atradīsim tur visu nepieciešamo?
— Pilnīgi droši, — Paganels atbildēja, —Ēdene ir prāva pilsēta, kas pastāv jau krietnu gadu skaitu. Sai ostai jāuztur dzīva kuģu satiksme ar Melburnu. Taču, manuprāt, jau Deligitas ciematā, kas atrodas trīsdesmit piecas jūdzes no šejienes uz Viktorijas provinces robežas, mēs varēsim iegādāties pārtikas produktus un sadabūt transporta līdzekļus.
— Bet «Dunkans»? — Airtons ievaicājās. — Vai jūs, milord, neuzskatāt, ka jahtai būtu laiks doties uz Tufolda līci?
— Kādas ir jūsu domas, Džon? — Glenervens pajautāja.
— Manuprāt, jūsu augstībai nevajadzētu steigties, — brīdi padomājis, jaunais kapteinis atbildēja. — Nekad nebūs par vēlu nosūtīt jūsu pavēli Tomam Ostinam un izsaukt jahtu uz austrumu piekrasti.
— Vairāk nekā skaidrs, — Paganels piemetināja.
— Ņemiet vērā, — Džons Mengls turpināja, — ka pēc četrām piecām dienām mēs būsim jau Ēdenē.
— Pēc četrām piecām dienām! — Airtons atkārtoja, šūpodams galvu.
— Rēķiniet droši veselas piecpadsmit vai pat divdesmit dienas, kaptein, lai pēc tam nevajadzētu nožēlot.
Smagie rati nekustējās ne no vietas.
— Piecpadsmit, divdesmit dienas, lai noietu septiņdesmit piecas jūdzes?! — Glenervens iesaucās.
— Vismaz, milord. Jums būs jāiet bez ceļa cauri visnelādzīgākajam Viktorijas provinces apgabalam, cauri tuksnesim, kurā, kā skvoteri mēdz sacīt, nav atrodams itin nekas, cauri bieziem krūmiem, kur nav nevienas stansijas. Caur brikšņiem jālaužas ar cirvi un lāpu rokā, un ticiet man, ka ātri uz priekšu jūs netiksit.
Airtons sacīja to pārliecības pilnā balsī. Kad klātesošo skatieni jautājoši pavērās Paganelā, ģeogrāfs ar galvas mājienu apstiprināja Airtona sacīto.
— Es ņemšu vērā šīs grūtības, — Džons Mengls sacīja. — Lai būtu kā būdams, arī pēc piecpadsmit dienām jūsu augstība varēs nosūtīt «Dunkanam» pavēli.
— Man jāpiebilst, — Airtons turpināja, — ka minētās ceļa grūtības vēl nav galvenais šķērslis. Lai pārceltos pār Snouviju, mums droši vien vajadzēs nogaidīt ūdens līmeņa krišanos.
— Nogaidīt? — jaunais kapteinis iesaucās. — Vai tad nevar atrast braslu?
— Nedomāju vis, — Airtons atbildēja. — Šorīt jau meklēju piemērotu braslu, taču manas pūles bija veltīgas. Reti kāda upe šai gadalaikā ir tik strauja. Tā ir liktenīga sagadīšanās, kuras priekšā esmu bezspēcīgs.
— Vai Snouvija tik ļoti plata? — lēdija Glenervena vaicāja.
— Plata un dziļa, kundze, — Airtons atbildēja. — Straumes platums sasniedz veselu jūdzi, un tecējums ir ļoti straujš. Pat labam peldētājam būtu grūti to pārpeldēt.
— Tad uzbūvēsim laivu! — iesaucās Roberts, kuru nekas nemulsināja. — Nocirtīsim koku, izdobsim to un laidīsimies pāri!
— īsts kapteiņa Granta dēls! — Paganels iesaucās.
— Viņš runā prātīgi, — Džons Mengls sacīja. — Mums tiešām vajadzēs tā rīkoties. Es uzskatu, ka nav vērts tērēt laiku neauglīgās sarunās.
— Kādas ir jūsu domas, Airton? — Glenervens vaicāja.
— Manuprāt, milord, nesaņēmuši palīdzību, mēs arī pēc mēneša nīksim Snouvijas krastā.
— Vai jūs varat ieteikt kaut ko labāku? — Džons Mengls jautāja, manāmi aizkaitināts.
— Varu gan. Ja «Dunkans» atstās Melburnu un dosies uz austrumu piekrasti.
— Atkal jau «Dunkans»! Bet sakiet — kāpēc mums būs vieglāk sasniegt ceļa mērķi, ja kuģis atradīsies Tufolda līcī?
Padomājis kādu mirkli, Airtons diezgan izvairīgi atbildēja:
— Es negribu uztiept savu viedokli. To, ko es iesaku, es iesaku visu interesēs un esmu gatavs doties ceļā, tiklīdz viņa augstība to pavēlēs.
To pateicis, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Tā nav nekāda atbilde, Airton, — Glenervens sacīja. — Iepazīstiniet mūs ar savu plānu, un mēs to apspriedīsim. Ko tad jūs iesakāt?
Airtons izklāstīja savu priekšlikumu mierīgā un drošā balsī:
— Jāšu es, — Airtons sacīja.
— Manuprāt, šai grūtajā stāvokli, kādā mēs atrodamies, mums nevajag riskēt un doties projām no Snouvijas krastiem. Mums jāsagaida šeit palīdzība, un tā var nākt vienīgi no «Dunkana». Apmetīsimies šai vietā, kur netrūkst iztikas, un viens no mums lai nogādā Tomam Ostinam rīkojumu doties uz Tufolda līci.