Šis negaidītais priekšlikums klātesošos pagalam pārsteidza, bet Džons Mengls pat neslēpa savu nepatiku.
— Pa to laiku, — bocmanis turpināja, — vai nu nokritlsies Snouvijas ūdeņi un mēs varēsim pāriet upi pa braslu, vai arī, ja tas nenotiks, mēs pagūsim uzbūvēt laivu. Tāds, milord, ir mans plāns, kuru es nododu jūsu vērtējumam.
— Labi, Airton, — Glenervens atbildēja. — Jūsu priekšlikums pelnījis, lai to nopietni apspriestu. Tā lielākais trūkums ir tas, ka mēs stipri aizkavēsimies, toties tas aiztaupīs mūsu spēkus un, iespējams, pasargās no reālām briesmām. Ko jūs par to domājat, draugi?
— Izsakiet savas domas, dārgais Makneb! — lēdija Helēna uzrunāja majoru. — Visu laiku jūs tikai klausāties, bet pats nebilstat ne vārda.
— Tā kā jūs prasāt, lai es izsaku savas domas, — majors atbildēja, — tad es tās atklāti izteikšu. Airtons, manuprāt, runāja kā saprātīgs un piesardzīgs cilvēks, un es atbalstu viņa priekšlikumu.
Neviens nebija gaidījis šādu atbildi, jo līdz šim Maknebs allaž apstrīdēja Airtona viedokli šai jautājumā. Airtons pārsteigts uzmeta majoram īsu mirkli. Arī Paganels, lēdija Helēna un matroži sliecās atbalstīt bocmaņa priekšlikumu. Makneba vārdi bija izkliedējuši viņu šaubas.
Glenervens pavēstīja, ka Airtona plāns principā tiek pieņemts.
— Bet tagad, Džon, — Glenervens uzrunāja jauno kapteini, — sakiet — vai, arī pēc jūsu domām, prātīgāk būtu apmesties upes krastā un sagaidīt pienākam transporta līdzekļus?
— Protams, — Džons Mengls atbildēja, — ja vien mūsu ziņnesim izdosies tas, ko mēs nekādi nevaram izdarīt, — nokļūt Snouvijas viņā krastā.
Visi klātesošie uzlūkoja bocmani, kas pašpārliecināti smaidīja.
— Ziņnesis nemaz nemēģinās pārcelties upei pāri, — viņš sacīja.
— Kā tad tā? — Džons Mengls iesaucās.
— Viņš tikai atgriezīsies uz Laknovas ceļa, kas ved tieši uz Melburnu.
— Noiet divi simti piecdesmit jūdzes kājām! — jaunais kapteinis iesaucās.
— Nē, jāšus uz zirga, — Airtons iebilda. — Mums taču vēl palicis viens labs zirgs. Šo ceļa gabalu varēs nojāt četrās dienās. Pieskaitiet vēl klāt divas dienas, kas vajadzīgas, lai «Dunkans» sasniegtu Tufolda līci, tad vēl divdesmit četras stundas, lai atkļūtu līdz mūsu apmetnei, un pēc nedēļas ziņnesis kopā ar kuģa komandu būs klāt.
Klausīdamies Airtona vārdos, majors piekrītoši māja ar galvu; par to Džons Mengls bija gaužām pārsteigts. Bocmaņa priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts, un atlika vienīgi izpildīt šo labi apsvērto plānu.
— Bet tagad, draugi, — Glenervens sacīja, — mums vajag izraudzīties ziņnesi. Es negribu slēpt, ka tas būs grūts un bīstams uzdevums. Kurš uzupurēsies biedru labā un dosies uz Melburnu ar mūsu rīkojumu?
Savus pakalpojumus tūdaļ piedāvāja Vilsons, Milredijs, Džons Mengls, Paganels un Roberts. īpaši uzstāja Džons, lai šī misija tiktu uzticēta tieši viņam. Tad ierunājās Airtons, kas līdz šim bija klusējis:
— Ja jūsu augstībai nav iebildumu, jāšu es. šī zeme man pazīstama. Ne vienreiz vien gadījies būt vēl mežonīgākos un bīstamākos apvidos. Es izkulšos no likstas, kas citam varētu būt liktenīga. Tāpēc vispārības interesēs lūdzu sūtīt uz Melburnu tieši mani. Jūs dosit man līdzi vēstuli kapteiņa palīgam, un es galvoju, ka pēc sešām dienām «Dunkans» jau atradīsies Tufolda līcī.
— Labi sacīts, Airton! — Glenervens uzslavēja. — Jūs esat gudrs un drosmīgs vīrs, un veiksme jūs neatstās.
Acīmredzot bocmanis bija vispiemērotākais cilvēks šim grūtajam uzdevumam. Visi to saprata un tam piekrita. Vienīgi Džons Mengls vēl pēdējo reizi mēģināja iebilst, sacīdams, ka Airtons ir nepieciešams, lai atrastu «Britānijas» vai Harija Granta pēdas. Taču majors atgādināja, ka ekspedīcija līdz Airtona pārnākšanai paliks nometnē Snouvijas krastos, ka meklējumus tik un tā bez viņa neviens neatsāks un tāpēc Airtona prombūtne nekādā ziņā nevar kaitēt kapteinim Grantam.
— Tad dodieties ceļā, Airton, — Glenervens teica. — Steidzieties un atgriezieties caur Ēdeni atpakaļ uz mūsu nometni pie Snouvijas.
Bocmaņa acis triumfējoši iemirdzējās. Viņš pagrieza galvu sānis, taču, lai cik ātri viņš to izdarīja, Džons Mengls paguva ievērot šo priecīgo mirdzumu. Jaunais kapteinis juta, ka viņā mostas neuzticība pret Airtonu.
Bocmanis sāka gatavoties ceļam, abi matroži viņam palīdzēja: viens segloja zirgu, otrs sagatavoja pārtiku. Glenervens tikmēr rakstīja vēstuli Tomam Ostinam.
Viņš pavēlēja «Dunkana» kapteiņa palīgam nekavējoties braukt uz Tufolda līci. Bocmani viņš raksturoja kā cilvēku, uz kuru var pilnīgi paļauties. Pēc ierašanās austrumu krastā Tomam Ostinam vajadzēja nodot matrožu nodaļu Airtona rīcībā …
Glenervens rakstīja vēstulē tieši šo rīkojumu, kad Maknebs, kura skatiens sekoja katram vārdam, ievaicājās gluži nevainīgā balsī, kā brālēns rakstīšot Airtona vārdu.
— Tāpat, kā to izrunā, — Glenervens atbildēja.
— Jūs maldāties, — majors mierīgi piebilda. — Šo vārdu izrunā «Airtons», bet raksta «Bens Džoiss»!
XX nodala ALAND ZEALAND
Bena Džoisa vārds bija tikpat kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Airtons spēji izslējās. Viņa rokā pazibēja revolveris. Atskanēja šāviens. Glenervens, lodes ķerts, nokrita. Ārpusē nosprakšķēja šauteņu šāvieni.
Džons Mengls un matroži, kuri pirmajā mirklī stāvēja kā 'apstulboti, grasījās mesties Benam Džoisam virsū, taču pārdrošais katordznieks jau bija nozudis un pievienojies savai bandai, kas atradās gurnijkoku meža malā.
Telts nebija nekāds patvērums pret lodēm. Vajadzēja atkāpties. Viegli ievainotais Glenervens piecēlās kājās.
— Uz ratiem! Uz ratiem! — Džons Mengls sauca, vilkdams līdzi lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu, kuras drīz vien atradās drošībā aiz biezajiem ores dēļiem.