Džons Mengls, majors, Paganels un matroži satvēra karabīnes un sagatavojās atvairīt katordznieku uzbrukumu. Glenervens un Roberts palika apsargāt sievietes, arī Olbinets pasteidzās pievienoties pārējiem vīriešiem.
Visi šie notikumi bija risinājušies zibens ātrumā. Džons Mengls vērīgi pētīja mežmalu. Tiklīdz Bens Džoiss bija ticis pie savas bandas, šāvieni tūdaļ apklusa. Pēc trokšņainas apšaudes iestājās dziļš klusums. Vienīgi šur tur starp gurnijkoku zariem vijās baltas dūmu grīstes. Augstie gastro- lobija krūmi vairs nekustējās. Nekas neliecināja par uzbrukumu.
Majors un Džons Mengls izlūkoja apkārtni līdz pat lielajiem kokiem. Neviena vairs nebija. Zemē varēja redzēt vienīgi daudzu kāju pēdas, šur tur izdegdams vēl dūmoja aizdedzes pulveris. Piesardzīgais majors iemina pulvera paliekas zemē, jo viņš labi saprata, ka pietiktu vienas vienīgas dzirksteles, lai nokaltušo koku mežā izceltos baismīgs ugunsgrēks.
— Katordznieki nozuduši, — Džons Mengls konstatēja.
— Jā, — majors atsaucās, — un tas, jāatzīst, mani uztrauc. Es labprāt tiktos ar viņiem vaigu vaigā. Labāk sastapt tīģeri klajā laukā nekā čūsku brikšņos. Pārmeklēsim krūmus visapkārt nometnei.
Majors un Džons Mengls izstaigāja tuvāko apkārtni. Taču no mežmalas līdz Snouvijas krastam viņi nesastapa nevienu pašu katordznieku. Bena Džoisa banda, šķiet, bija aizlaidusies kā plēsīgu putnu bars. Katordznieku pēkšņā nozušana bija pārāk neizprotama, lai ceļinieki varētu justies droši. Tāpēc viņi nolēma būt jo piesardzīgi. Rati, šis mālos iestigušais cie-
Atskanēja šāviens.
toksnis, tagad kļuva par nometnes centru, un divi vīri nepārtraukti stāvēja sardzē, mainīdamies ik pa stundai.
Lēdija Helēna un Mērija Granta vispirms gādāja par Glenervena brūci. Tai mirklī, kad lords nokrita, Bena Džoisa lodes ķerts, lēdija Helēna, šausmu pārņemta, metās pie vīra. Pēc tam, pārvarējusi bailes, drosmīgā sieviete palīdzēja Glenervenam nokļūt līdz ratiem. Kad ievainotais plecs bija atbrīvots no drēbēm, majors konstatēja, ka lode skārusi tikai ārējos
audus un nav nodarījusi nekādus iekšējus bojājumus. Nedz kauls, nedz muskuļi nebija cietuši. Brūce stipri asiņoja, taču Glenervens, varēdams brīvi kustināt pirkstus, nomierināja gan sevi, gan savus draugus. Kad plecs bija pārsiets, Glenervens vairs neļāva sevi aprūpēt. Beidzot vajadzēja tikt pie skaidrības.
Ceļinieki, izņemot Milrediju un Vilsonu, kuri stāvēja sardzē, iekārtojās ratos, kā nu kurš prazdams. Viņi lūdza majoru sniegt paskaidrojumus.
Vispirms Maknebs uzskatīja par vajadzīgu pastāstīt lēdijai Helēnai par notikumiem, kas viņai nebija zināmi, tas ir, par katordznieku bandas izbēgšanu no Pērtas cietuma, par noziedznieku parādīšanos Viktorijas provincē un par to, ka vilciena katastrofa uz Kemdenas tilta bijis viņu roku darbs. Majors pasniedza lēdijai Helēnai arī «Austrālijas un Jaunzēlandes Avīzes» numuru, ko bija nopircis Seimurā, un piemetināja, ka policija izsolījusi balvu par Bena Džoisa galvu, jo šis bīstamais ļaundaris iemantojis bēdīgu slavu ar daudziem noziegumiem, kas pastrādāti pusotra gada laikā.
Bet kā gan Maknebs atklāja, ka bocmanis Airtons un Bens Džoiss ir viena un tā pati persona? Tas bija noslēpums, kam visi gribēja rast izskaidrojumu, un majors izstāstīja, ko zināja.
Kopš pirmās tikšanās dienas Maknebs instinktīvi jutis pret Airtonu tādu kā neuzticību. Divi trīs šķietami nenozīmīgi fakti, skatieni, kādus bocmanis pārmija ar kalēju pie Vimeras upes, Airtona vairīšanās braukt cauri pilsētām un ciematiem, neatlaidība, ar kādu viņš centās panākt, lai «Dunkans» dotos uz austrumu piekrasti, dīvainā viņam uzticēto zirgu un vēršu bojā eja un, beidzot, kaut kāda piesardzība bocmaņa rīcībā — tas viss pamazām modinājis majorā aizvien lielākas aizdomas.
Tomēr līdz pat pagājušās nakts notikumiem Maknebs nav varējis skaidri pateikt, par ko īsti viņš tur Airtonu aizdomās.
Tai naktī, klusi līzdams caur krūmiem, Maknebs piezadzies pie aizdomīgajām ēnām, kas bija saistījušas viņa uzmanību pusjūdzi no apmetnes. Fosforescējošās sēnes izgaismojušas tumsu ar bālganu spīdumu.
Trīs cilvēki pētījuši zemē atstātās svaigās pēdas. Maknebs pazinis kalēju no Blekpointas. «Tie ir viņi,» viens nomurminājis. — «Jā,» atsaucies otrs. «Tepat arī pakava atstātā āboliņa lapa.» — «Šīs pēdas ved no pašas Vimeras.» — «Visi zirgi apsprāguši.» — «Inde nav tālu jāmeklē.» — «Tās ir tik daudz, ka varētu nolikt gar zemi veselu kavalērijas pulku.» — «Gastrolobijs ir viens vērtīgs augs!»
— Tad viņi apklusa, — Maknebs turpināja, — un devās projām. Taču ar dzirdēto man vēl nepietika — un es sekoju viņiem. Drīz vien saruna
atsākās. «Bens Džoiss ir īsts zibenszellis,» kalējs teica. «Cik veikli slavenais bocmanis izgudroja pasaciņu par kuģa katastrofu! Ja viņa plāns izdosies, tad mēs esam uz zaļa zara! Velna Airtons!» — «Sauc viņu labāk par Benu Džoisu, viņš godam nopelnījis šo vārdu!» Pēc tam blēži atstāja gurnijkoku mežu. Uzzinājis visu, ko vēlējos uzzināt, devos atpakaļ uz nometni, būdams pārliecināts, ka, par spīti Paganela apgalvojumiem, ne visus noziedzniekus Austrālijas klimats ietekmē labvēlīgi.
Majors apklusa. Arī viņa biedri bija iegrimuši pārdomās.
— Tātad Airtons atvilinājis mūs šurp, lai aplaupītu un nogalinātu! — Glenervens ierunājās, nobālis aiz dusmām.
— Tieši tā! — majors atbildēja.
— Un jau kopš Vimeras viņa banda seko mums pa pēdām, gaidīdama izdevīgu brīdi?
— Tieši tā.
— Tātad šis nelietis nemaz nav «Britānijas» matrozis? Tātad viņš- nozadzis Airtona vārdu un viņa dokumentus?
Visu klātesošo skatieni pievērsās Maknebam, kam droši vien bija ienākušas prātā tādas pašas domas.
— Tas ir gandrīz vienīgais, ko var droši konstatēt šai tumšajā lietā, — majors atbildēja savā allaž mierīgajā balsī. — Manuprāt, šo cilvēku patiesi sauc par Airtonu. Bens Džoiss ir tikai viņa iesauka. Bez šaubām, viņš pazīst Hariju Grantu un strādājis par bocmani uz «Britānijas». Par to- liecina daudzie Airtona pieminētie sīkumi, kā arī katordznieku saruna, kuru nupat jums atstāstīju. Nemaldīsimies tukšu minējumu džungļos urc aprobežosimies ar konstatējumu, ka Bens Džoiss ir Airtons, tāpat kā Airtons ir Bens Džoiss, vārdu sakot, ka «Britānijas» matrozis kļuvis par izbēgušo katordznieku barvedi.