Makneba pieņēmums neizraisīja nekādus iebildumus.
— Bet vai tagad, — Glenervens sacīja, — jūs nevarētu mums paskaidrot, kādā veidā un kāpēc Harija Granta bocmanis nokļuvis Austrālijā?'
— Kādā veidā? To es nezinu, — majors atbildēja. — Arī policijai nekas vairāk nav zināms. Kāpēc? Arī uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Tas ir noslēpums, kas atklāsies vienīgi nākotnē.
— Policija pat nenojauš, ka Airtons un Bens Džoiss ir viena un tā pati persona, — Džons Mengls piebilda.
— Jums taisnība, Džon, — majors atbildēja. — Sī ziņa droši vien palīdzētu policijai notvert noziedzniekus.
— Tātad šis nelaimīgais arī Pedija O'Mūra fermā bija ielavījies ar ļauniem nodomiem, — lēdija Helēna ieminējās.
— Par to nevar būt šaubu, — Maknebs atbildēja. — Viņš droši vien gatavoja Ira fermā kādu- noziegumu, kad negaidīti viņam pavērās daudz vilinošākas izredzes. Nejaušs gadījums lika mums sastapties. Viņš dzirdēja Glenervena stāstu, uzzināja par kuģa bojā eju un, būdams pārdrošs cilvēks, tūdaļ nolēma to izmantot savā labā. Tika noorganizēta ekspedīcija. Pie Vimeras Bens Džoiss sazinājās ar vienu no saviem ļaudīm, kalēju no Blekpointas, un viņi abi parūpējās, lai mūsu ekspedīcija atstātu labi saskatāmas pēdas. Katordznieku banda mums sekoja. Ar indīga auga palīdzību Bens Džoiss pamazām nobendēja mūsu vēršus un zirgus. Kad īstais brīdis bija pienācis, viņš ieveda mūs Snouvijas purvā un nodeva katordznieku bandai, kuras vadonis ir pats.
Par Benu Džoisu viss bija pateikts. Majors parādīja viņa noziedzīgo rīcību, un tagad šis nelietis atklājās tāds, kāds viņš patiesībā bija: pārdrošs un bīstams noziedznieks. Viņa nolūki bija pilnīgi skaidri, un Gle- nervenam tagad vajadzēja būt ārkārtīgi piesardzīgam. Par laimi, atmaskots laupītājs vairs nav tik bīstams kā nodevējs.
Taču pašreizējā situācija vedināja izdarīt visai drūmus secinājumus. Pagaidām par to neviens nedomāja. Vienīgi Mērija Granta, klausīdamās par pagātnes notikumiem, raudzījās nākotnē. Džons Mengls pirmais pamanīja, ka viņa izskatās gaužām bāla un izmisusi. Viņš uzreiz saprata, kur kavējas jaunās meitenes domas.
— Mis Mērija! Mis Mērija! — viņš iesaucās. — Jūs raudat?
— Tu raudi, mīļais bērns? — lēdija Helēna pievērsās Mērijai.
— Mans tēvs! Mans tēvs! — meitene čukstēja.
Viņa nejaudāja vairāk ko sacīt. Taču prātā visiem pēkšņi iešāvās viena un tā pati doma. Visi saprata, kāpēc mis Mēriju māc tādas bēdas, kāpēc viņai acis pilnas asaru, kāpēc tēva vārds izlauzās viņai pār lūpām no pašiem sirds dziļumiem.
Airtona atmaskošana laupīja jebkuru cerību atrast Hariju Grantu. Lai ievilinātu Glenervenu kontinenta iekšienē, noziedznieks bija izdomājis pasaciņu par katastrofu. To skaidri pateica katordznieki, kuru sarunu Maknebs bija noklausījies. Nekad «Britānija» nebija uzskrējusi uz Tufolda līča zemūdens klintīm! Nekad Harijs Grants nebija spēris kāju uz Austrālijas zemes!
Jau otrreiz aplamais atrastā dokumenta tulkojums «Britānijas» meklētājus bija novirzījis pa nepareizu ceļu.
Kapteiņa Granta bērnu neremdināmo sāpju nomākti, ceļinieki drūmi klusēja. Kā lai tagad atrod mierinājuma vārdus, kas viestu cerības? Roberts raudāja, piekļāvies māsai. Paganels saērcināts purpināja:
— Ak, nelaimīgais dokumenti Cik smagu pārbaudījumu tu uzliec krietnu vīru galvām!
Un cienījamais ģeogrāfs, ne pa jokam pārskaities pats uz sevi, dauzīja pieri, itin kā gribēdams to sašķaidīt.
Glenervens tikmēr devās laukā pie Milredija un Vilsona, kuri stāvēja sardzē. Ieplakā starp mežmalu un upi valdīja dziļš klusums. Pie debesu velves nekustīgi karājās tumši mākoņi. Mēmā klusumā sastingušajā gaisā būtu tālu saklausāma pat visniecīgākā skaņa, taču dzirdams nebija itin nekas. Acīmredzot Bens Džoiss ar savu bandu bija aizgājis krietni tālu, pretējā gadījumā koku pazarēs tik bezrūpīgi nelidinātos putni, nemielotos tik mierīgi ar jaunajiem dzinumiem vairāki ķenguri, nebāztu laukā no krūmiem tik paļāvīgi savas galvas eirusu pāris. Tas viss liecināja, ka cilvēka klātbūtne netraucē rāmo dabas mieru.
— Vai jūs neko neredzējāt un nedzirdējāt sardzes laikā? — Glenervens noprasīja matrožiem.
— Itin neko, jūsu augstība, — Vilsons atbildēja. — Katordznieki droši vien atrodas vairākas jūdzes no šejienes.
— Kā redzams, viņu spēki bija pārāk mazi, lai uzbruktu mums, — Milredijs piemetināja. — Bens Džoiss droši vien devies vervēt jaunus palīgus starp izbēgušiem katordzniekiem, kas klejo Alpu piekalnē.
— Ļoti iespējams, Milredij, — Glenervens sacīja, — šie nelieši ir zaķpastalas. Viņi zina, ka mēs esam apbruņoti, turklāt labi apbruņoti. Varbūt viņi gaida nakti, lai uzbruktu mums tumsas aizsegā. Kad sāks krēslot, mums jābūt vēl modrākiem. Ak, ja mēs varētu atstāt šo purvaino ieplaku un turpināt ceļu uz piekrasti! Taču pārplūdusi up« aizsprosto ceļu. Es samaksātu tīrā zeltā par plostu, kas pārceltu mūs uz otru krastu.
— Kāpēc jūsu augstība neliek inums pagatavot šādu plostu? — Vilsons vaicāja. — Koku šeit, cik uziet.
— Nav vērts, Vilson, — Glenervens atbildēja. — Snouvija ir nevis upe, bet nepārvarama straume.
Sai brīdī pie Glenervena pienāca Džons Mengls, majors un Paganels. Viņi nupat kā atgriezās no Snouvijas. Pēc pēdējām lietusgāzēm ūdens līmenis bija cēlies vēl par vienu pēdu. Mutuļojošā straume, šķiet, bija līdzīga krācēm Amerikas upēs. Būtu neprāts doties pāri šai rēcošajai ūdens plūsmai, kuras virspuse griezās vienos virpuļos.