Džons Mengls paziņoja, ka pārcelties pāri upei nav iespējams.
— Tomēr mēs nevaram sēdēt rokas klēpī salikuši, — viņš piemetināja. — Tas, ko mēs gribējām darīt pirms Airtona nodevības, tagad ir vēl nepieciešamāks nekā agrāk.
— Ko tu gribi sacīt, Džon?
— Es gribu sacīt, ka mums steidzīgi nepieciešama palīdzība un, tā kā doties uz Tufolda līci mēs nevaram, tad mums jādodas uz Melburnu. Viens zirgs mums vēl atlicis. Dodiet man to, milord, un es jāšu uz Melburnu.
— Tas ir pārāk bīstami, Džon, — Glenervens iebilda. — Nemaz jau nerunājot par to, cik grūti nojāt divi simti jūdzes pa nepazīstamu apvidu, kur visus ceļus un takas droši vien uzmana Bena Džoisa rokaspuiši.
— Es zinu, milord. Taču es zinu arī to, ka šāds stāvoklis nedrīkst turpināties. Airtons prasīja nedēļu, lai atvestu šurp «Dunkana» matrožus, bet es apņemos atgriezties Snouvijas krastos pēc sešām dienām. Vai jūsu augstība man dos šādu pavēli?
— Pirms Glenervens nav atbildējis, ļaujiet man izteikt kādu apsvērumu, — sarunā iejaucās Paganels. — Uz Melburnu tiešām ir jādodas, bet es iebilstu, ka šādām briesmām tiktu pakļauts Džons Mengls. Viņš ir «Dunkana» kapteinis un tāpēc nedrīkst riskēt. Viņa vietā došos es.
— Labi sacīts! — majors iesaucās. — Bet kāpēc uz Melburnu jādodas tieši jums?
— Vai tad mēs vairs nekam nederam? — iesaucās Milredijs un Vilsons.
— Vai jūs domājat, ka man būtu par grūtu norikšot divi simti jūdzes zirga mugurā? — Maknebs sacīja.
— Dārgie draugi, — beidzot ierunājās Glenervens, — tā kā vienam no mums jādodas uz Melburnu, tad vilksim labāk lozes. Paganel, uzrakstiet mūsu vārdus …
— Tikai ne jūsējo, milord, — Džons Mengls sacīja.
— Kāpēc? — Glenervens attrauca.
— Jūs nedrīkstat atstāt lēdiju Helēnu, arī jūsu brūce nav aizdzijusi.
— Glenerven, jūs nedrīkstat pamest ekspedīciju! — Paganels iesaucās.
— Es arī esmu pret to, — majors paziņoja. — Jūsu vieta, Edvard, ir šeit, jūs nedrīkstat doties prom.
— Uzdevums ir bīstams, un es negribu, ka manā vietā riskē kāds cits, — Glenervens iebilda. — Rakstiet, Paganel, lai mans vārds ir kopā ar manu biedru vārdiem, un lai dievs dod, ka loze kristu man!
So vēlēšanos vajadzēja ievērot. Glenervena vārdu pievienoja pārējiem. Sākās lozēšana, un loze krita Milredijam. Brašais matrozis aiz prieka nokliedza «urā!».
— Milord, esmu gatavs doties ceļā, — viņš sacīja.
Paspiedis Milredijam roku, Glenervens devās uz ratiem. Majors un Džons Mengls palika sardzē.
Lēdijai Helēnai tūliņ tika paziņots lēmums sūtīt ziņnesi uz Melburnu, kā arī tas, kam kritusi loze. Viņa sacīja Milredijam vārdus, kas aizkustināja krietno jūrnieku līdz sirds dziļumiem. Visi zināja, ka Milredijs ir drosmīgs, gudrs un nenogurdināms spēkavīrs, un, protams, neko labāku liktenis nevarēja izvēlēties.
Milredijam vajadzēja doties ceļā pulksten astoņos, tūlīt pēc īsā Austrālijas mijkrēšļa. Vilsons uzņēmās sagatavot ceļam zirgu. Viņam ienāca prātā noņemt nodevīgo kreisās kājas pakavu un aizstāt to ar iepriekšējā naktī nosprāgušā zirga pakavu. Katordznieki vairs nevarēs izsekot Milre- dija pēdām, nedz arī dzīties viņam pakaļ, būdami bez zirgiem.
Kamēr Vilsons darbojās ap zirgu, Glenervens sacerēja vēstuli Tomam Ostinam. Tā kā viņam bija ievainota roka, rakstīšanu viņš uzticēja Paga- nelam. Zinātnieka prātus nodarbināja kāda uzmācīga ideja, un viņš, šķiet, nemanīja to, kas notiek viņam apkārt. Visu šo satraucošo notikumu laikā Paganels domāja tikai par vienu — par nepareizi atšifrēto dokumentu. Viņš visādi pārstatīja vārdus, pūlēdamies izdabūt no tiem jaunu jēgu, un grima aizvien dziļāk šai dažādo skaidrojumu mudžeklī.
Zinātnieks, protams, nedzirdēja Glenervena lūgumu, un lordam vajadzēja to atkārtot.
— Ā, lieliski! Esmu jūsu rīcībā, — Paganels atsaucās.
To sacīdams, viņš automātiski sameklēja savu piezīmju grāmatiņu un izrāva no tās baltu lapu. Pēc tam paņēma zīmuli un gatavojās rakstīšanai. Glenervens sāka diktēt šādu tekstu:
— «Pavēlu Tomam Ostinam nekavējoties iziet jūrā un doties ar «Dunkanu»…»
Paganels beidza rakstīt pēdējo vārdu, kad viņa skatiens nejauši apstājās pie zemē nomestā «Austrālijas un Jaunzēlandes Avīzes» numura. Avīze bija tā salocīta, ka no tās nosaukuma bija redzamas tikai divas pēdējās zilbes. Paganela zīmulis apstājās, un ģeogrāfs, šķiet, pilnīgf aizmirsa Glenervenu, viņa vēstuli un to, ko viņam diktēja.
— Paganel! — Glenervens uzsauca.
— Ak! — ģeogrāfs attapās.
— Kas jums kaiš? — majors noprasīja.
— Nekas, nekas! — Paganels nomurmināja.
Pēc tam viņš sāka klusi murmināt: — Alatid! alatid! aland!
Te pēkšņi ģeogrāfs pietrūkās kājās un satvēra avīzi. Viņš vicināja to rokā, pūlēdamies apvaldīt vārdus, kas lauzās viņam pār lūpām.
Lēdija Helēna, Mērija, Roberts un Glenervens pārsteigti raudzījās uz ģeogrāfu, nevarēdami saprast, kas izraisījis šādu satraukumu. Paganels atgādināja cilvēku, kas pēkšņi sajucis prātā. Taču nervu uzbudinājums neturpinājās ilgi. Zinātnieks pamazām nomierinājās. Priecīgais spīdums viņa acīs apdzisa. Viņš apsēdās agrākajā vietā un mierīgi sacīja:
— Esmu jūsu rīcībā, milord.
Glenervens atsāka diktēt vēstuli, kura galīgā veidā skanēja šādi:
— «Pavēlu Tomam Ostinam nekavējoties iziet jūrā un doties ar «Dun- kanu» uz trīsdesmit septīto platuma grādu Austrālijas austrumu piekrastē.»
— Austrālijas? — Paganels pārjautāja. — Ak jā, Austrālijas!
Pabeidzis vēstuli, ģeogrāfs deva to parakstīt Glenervenam, kas, par