spīti ievainojumam, kaut kā izpildīja šo formalitāti. Pēc tam aploksne tika aizlīmēta un aizzīmogota. Paganels, vēl aizvien satraukts, drebošu roku uzrakstīja adresi:
Tomam Ostinam, jahtas «Dunkans» kapteiņa pailgam, Melburnā.
Pēc tam Paganels izkāpa no ratiem, žestikulēdams un atkārtodams nesaprotamus vārdus:
— Aland! Aland! Zealand!
XXI nodala Četras mokpilnas dienas
Dienas otrā puse pagāja bez starpgadījumiem. Milredija ceļojumam viss bija sagatavots. Brašais matrozis jutās laimīgs, ka var pierādīt viņa augstībai savu uzticību.
Paganels bija atguvis aukstasinību un atkal izturējās kā parasti. Tiesa, zinātnieka izskats liecināja, ka viņa prātu kaut kas nemitīgi nodarbina, taču viņš acīmredzot bija nolēmis savas domas nevienam neizpaust. Viņam droši vien bija nopietns iemesls tā rīkoties, jo majors bija dzirdējis viņu murminām, itin kā cīnoties ar sevi:
«Nē, nē! Viņi man neticēs! Un kāpēc tas būtu jādara? Ir jau arī par vēlu!»
Pieņēmis šādu lēmumu, Paganels devās pie Milredija un parādīja viņam uz kartes ceļu, pa kuru vajadzēja jāt, lai sasniegtu Melburnu. Visas stigas un takas līdzenumā izved uz Laknovas ceļa. Šis ceļš aizstiepjas taisni uz dienvidiem līdz pašai piekrastei, kur strauji pagriežas virzienā uz Melburnu. Ģeogrāfs ieteica Milredijam nekur nenogriezties no lielceļa un nemēģināt jāt taisni caur nepazīstamo apvidu. Nekas nevarēja būt vienkāršāks. Apmaldīties Milredijs nevarēja.
Briesmas draudēja vienīgi dažu jūdžu attālumā no nometnes, kur droši vien bija noslēpies Bens Džoiss ar savu bandu. Ticis pāri šai bīstamai joslai, Milredijs varēja būt drošs, ka laupītāji viņu vairs nepanāks un viņš sekmīgi izpildīs svarīgo uzdevumu.
Pulksten sešos ceļinieki paēda pusdienas. Lietus gāza kā ar spaiņiem. Telts vairs nedeva nekādu pajumu, un visi meklēja glābiņu ratos. Tā bija droša patvertne. Iestiguši mālos, rati tajos turējās kā labi nocietināts forts. Šī cietokšņa arsenālā bija septiņas karabīnes un septiņi revolveri, kas deva iespēju izturēt diezgan ilgu aplenkumu, jo netrūka nedz munīcijas, nedz pārtikas krājumu. Turklāt varēja cerēt, ka pēc sešām dienām «Dunkans» izmetīs enkuru Tufolda līcī. Vēl pēc divdesmit četrām stundām jahtas apkalpe būs sasniegusi Snouvijas upes pretējo krastu, un, ja arī pārcelties ,pār upi vēl nebūs iespējams, katordznieku banda katrā ziņā būs spiesta atkāpties pārspēka priekšā. Taču vispirms Milredijam vajadzēja sekmīgi izpildīt bīstamo misiju.
Pulksten astoņos vakarā iestājās pilnīga tumsa. Bija laiks doties ceļā. Vilsons atveda Milredijam apseglotu zirgu. Zirga kājas piesardzības dēļ bija aptītas ar lupatām, lai neceltos nekāds troksnis. Zirgs izskatījās novārdzis, lai gan tieši no viņa izturības un kāju žigluma bija atkarīgs visu ceļinieku glābiņš. Majors ieteica Milredijam pasaudzēt zirgu, tiklīdz noziedznieki vairs nevarēs viņu panākt. Labāk pavadīt ceļā pusi dienas ilgāk, toties droši sasniegt galamērķi.
Džons Mengls iedeva matrozim revolveri, kuru viņš nupat bija rūpīgi •pielādējis. Tas varēja būt draudīgs ierocis bezbailīga cilvēka rokās, jo seši šāvieni, sekodami cits citam dažās sekundēs, viegli vien attīrītu laupītāju ieņemto ceļu.
Milredijs uzlēca zirgam mugurā.
— Te būs vēstule, kas tev jānodod Tomam Ostinam, — Glenervens ■sacīja.-—Viņš nedrīkst kavēties nevienu stundu. Lai tūlīt brauc uz Tufolda līci un, ja mēs tur neesam, jo, iespējams, vēl nebūsim pārcēlušies pāri Snouvijai, lai nekavējoties steidzas mums palīgā. Bet tagad, krietnais matrozi, dodies ceļā, un lai dievs tevi sargā!
Glenervens, lēdija Helēna, Mērija Granta, visi cieši paspieda Milredijam roku. Doties melnā un lietainā naktī tālā ceļā, kur uz katra soļa draud briesmas, cauri neizpētītiem tuksneša plašumiem — tas liktu nodrebēt šausmās daudzām sirdīm, kas nav tik drosmīgas kā brašā matroža sirds.
— Ardievu, milord, — Milredijs noteica mierīgā balsī un aizjāja pa stigu, kas veda gar meža malu. Drīz vien matrozis izgaisa skatienam.
Vēja brāzmas kļuva aizvien niknākas. Eikaliptu augstie zari sitās tumsā cits pret citu ar dobju troksni. Brīžam varēja dzirdēt, kā sausie zari nolūst un krīt uz atmiekšķētās zemes. Ne viens vien milzu koks, kurā vairs nebija dzīvības sulu, bet kurš līdz pat šim laikam tomēr bija turējies, nogāzās šai brāzmainajā negaisā. Vēja gaudas jaucās kopā ar lūstošo koku brākšķiem un Snouvijas ūdeņu drūmo rēkoņu. Biezie mākoņi, kurus vējš- dzina uz austrumiem, klājās turpat vai pār zemi kā tvaika mutuļi. Melnā tumsa darīja drausmo nakti vēl šaušalīgāku.
Pēc Milredija aizjāšanas ceļinieki patvērās ratos. Lēdija Helēna, Mērija Granta, Glenervens un Paganels iekārtojās priekšējā nodalījumā, kas bija cieši noslēdzams. Otrajā nodalījumā pajumti bija atraduši Olbinets, Vilsons un Roberts. Majors un Džons Mengls stāvēja sardzē. Sī piesardzība bija vajadzīga, jo laupītāju uzbrukumu varēja sagaidīt kuru katru brīdi.
Abi uzticamie sargi stāvēja savā postenī un filozofiskā mierā pacieta vēja un lietus brāzmas, kas cirtās tieši sejā. Viņi urbās ar skatienu melnajā tumsā, kas bija tik izdevīga laupītāju uzbrukumam, jo auss nevarēja neko saklausīt vētras troksnī, kur jaucās kopā vēja gaudas, zaru krakšķi, krītošu koku blaukšķi un trakojošo ūdeņu rēkoņa.
Tomēr reizumis apdullinošajā troksnī iestājās īsi klusuma mirkļi. Vējš pierima, itin kā gribēdams atvilkt elpu. Vienīgi Snouvija dobji šalca aiz nekustīgajām niedrēm un melnās gurnijkoku sienas. Sais atelpas mirkļos klusums likās vēl dziļāks. Majors un Džons Mengls tad klausījās, cik vērīgi vien varēdami.
Kādā no klusuma brīžiem līdz viņu dzirdei nonāca griezīgs svilpiens. Džons Mengls steidzīgi piegāja pie majora.
— Vai dzirdējāt? — viņš jautāja.