— Jā, — Maknebs atbildēja. — Kas tas varētu būt: cilvēks vai dzīvnieks?
— Cilvēks, — Džons Mengls atbildēja.
Abi sargi saspringti ieklausījās. Pēkšņi atkal atskanēja tas pats neizprotamais svilpiens un tūlīt pēc tam šāvienam līdzīga skaņa, taču tik tikko sadzirdama, jo vētra atsāka trakot ar jaunu sparu. Maknebs un Džons Mengls, nevarēdami sadzirdēt viens otru, devās aizvējā aiz ratiem.
Šai brīdī pacēlās kulbas ādai aizklājs — un Glenervens iznāca laukā pie abiem sargiem. Arī viņš bija dzirdējis draudīgo svilpienu un šāvienu, kas atbalsojās zem kulbas jumta.
— No kuras puses nāca skaņas? — viņš jautāja.
— No turienes, — Džons Mengls norādīja uz tumsā tīto stigu, pa kuru bija aizjājis Milredijs.
— Cik tālu tas varēja būt?
— Skaņas nāca pa vējam, droši vien vismaz trīs jūdzes no šejienes, — Džons Mengls atbildēja.
— Ejam! — Glenervens noteica, uzmezdams plecā karabīni.
— Nekur mēs neiesim, — majors attrauca. — Tie ir slazdi, lai aizvilinātu mūs prom no ratiem.
— Ja nu Milrediju trāpījusi neliešu lode? — Glenervens neatlaidās, satverdams Maknebu aiz rokas.
— To mēs uzzināsim rīt, — majors aukstasinīgi atbildēja, cieši nolēmis atturēt Glenervenu no neapdomīgā soja.
— Jūs nedrīkstat atstāt nometni, milord, — Džons Mengls teica. — Es iešu viens pats.
— Arī jums nav jāiet, — Maknebs enerģiski iebilda. — Vai tiešām jūs gribat, lai mūs apslaktē pa vienam, lai mēs saskaldām savus spēkus, lai nokļūstam ļaundaru rokās? Ja Milredijs kritis viņiem par upuri, tad. kāpēc šai nelaimei lai sekotu vēl viena nelaime? Milredijs devās ceļā tāpēc, ka izvilka liktenīgo lozi. Ja liktenis būtu izraudzījies mani, es dotos ceļā tāpat kā viņš, turklāt nelūgtu un negaidītu nekādu palīdzību.
Atturēdams Glenervenu un Džonu Menglu, majors rīkojās pareizi.no visiem viedokļiem. Meklēt matrozi piķa melnā naktī mežā, kur no visām pusēm uzglūn noziedznieki, būtu bijis neprāts, turklāt gluži veltīgs neprāts. Glenervena rīcībā bija pārlieku maz vīru, lai riskētu vēl ar kādu dzīvību.
Tomēr Glenervens acīmredzot negribēja piekrist šiem apsvērumiem. Viņa roka žņaudzīja karabīni. Viņš soļoja šurpu turpu gar ratiem, ieklausīdamies visniecīgākajā troksnītī, urbdamies ar skatienu draudīgajā nakts melnumā. Viņu tirdīja doma, ka viens no viņa ļaudīm kaut kur guļ, nāvīgi ievainots, atstāts likteņa varā, un veltīgi sauc palīgā tos, kuru labā viņš nesis upuri. Maknebs nebija pārliecināts, ka viņam izdosies brālēnu aizturēt, ka Glenervens, sekodams savai sirdsbalsij, nemetīsies Benam Džoisam pa šāvienam.
— Edvard, — viņš teica, — nomierinieties. Uzklausiet draugu. Padomājiet par lēdiju Helēnu, par Mēriju Grantu, par visiem tiem, kas paliek šeit. Un kurp jūs gribat doties? Kur meklēt Milrediju? Ja katordzniekr viņam uzbrukuši, tas noticis ne tuvāk par divām jūdzēm no šejienes. Uz. kāda ceļa? Pa kādu stigu turp aizkļūt?
Šai mirklī, itin kā atbildēdams majoram, atskanēja izmisuma pilns sauciens.
— Vai dzirdat? — Glenervens sacīja.
Sauciens nāca no tās pašas puses, kur bija nodārdējis šāviens, nepilnu ceturtdaļjūdzi no apmetnes. Atgrūdis Maknebu, Glenervens jau skrēja pa stigu, kad trīssimt soļus no ratiem gluži skaidri atskanēja:
— Palīgā! Palīgā!
Tā bija sāpju un izmisuma pilna balss. Džons Mengls un majors metās uz balss pusi.
Drīz vien viņi ieraudzīja cilvēku, kas vilkās uz priekšu, žēli vaidēdams.
Tas bija Milredijs, ievainots, vairs tikko dzīvs. Kad biedri pacēla matrozi, viņi juta, ka rokas mirkst asinīs.
Lietus aizvien pieņēmās, un vējš ārdījās mirušo koku galotnēs. Cīnīdamies ar vētras brāzmām, Glenervens, majors un Džons Mengls nesa Milrediju uz ratiem.
Kad biedri ienesa Milrediju, visi piecēlās kājās. Paganels, Roberts, Vilsons un Olbinets atstāja ratus, bet lēdija Helēna atvēlēja nabaga Milredijam savu nodalījumu. Majors novilka matrozim lietū un asinīs izmirkušo blūzi. Atklājās asiņojoša brūce. Tas bija dunča dūriens labajos sānos.
Maknebs ar ievingrinātu roku pārsēja ievainojumu. Vai duncis bija skāris iekšējos orgānus, to konstatēt viņš nevarēja. No brūces aumaļām plūda asinis. Ievainotā bālums un nespēks liecināja, ka ievainojums gaužām bīstams. Vispirms apmazgājis brūci ar tīru ūdeni, majors uzlika uz tās ciešu posās tamponu un vairākas kārtas šarpijas, pēc tam ievainojumu cieši apsaitēja. Tādējādi asiņošanu izdevās apstādināt. Milredijs tika noguldīts uz veselajiem sāniem, galva un krūtis paceltas augstāk, un lēdija Helēna iedeva viņam dažus malkus ūdens.
Nogulējis nekustīgi apmēram ceturtdaļstundu, ievainotais sakustējās. Viņa acis pavērās. Lūpas čukstēja kaut kādus vārdus. Majors noliecās un sadzirdēja, ka matrozis murmina:
— Milord … vēstule .. Bens Džoiss …
Majors skaļi atkārtoja šos vārdus un jautājoši uzlūkoja klātesošos. Ko Milredijs gribēja sacīt? Kāpēc Bens Džoiss uzbrucis matrozim? Vai tiešām vienīgi tāpēc, lai viņš nokļūtu uz «Dunkana»? Vēstule…
Glenervens pārmeklēja Milredija kabatas. Tomam Ostinam adresētās vēstules tur vairs nebija!
Nakts pagāja mokošā nemierā. Visi baidījās, ka ievainotais kuru katru mirkli var nomirt. Viņš dega drudža karstumos. Lēdija Helēna un Mērija Granta, gluži kā žēlsirdīgās māsas, neatgāja no viņa ne soli. šķiet, neviens slimnieks nebija kopts ar tādu rūpību un iejūtību.
Atausa diena. Lietus bija mitējies, pie debesīm vēl aizvien vēlās smagi mākoņi. Zemi klāja zaru salaužas. Lietus atmiekšķētais māls bija kļuvis vēl staignāks. Rati gan dziļāk vairs nevarēja iestigt, taču piekļūt tiem klāt bija grūtāk.
Džons Mengls, Paganels un Glenervens rīta agrumā devās izlūkot tuvāko apkārtni. Viņi gāja pa stigu, uz kuras vēl melnoja asins traipi. Nekas neliecināja par Bena Džoisa un viņa bandas klātbūtni. Viņi aizgāja līdz vietai, kur bija noticis uzbrukums. Zemē gulēja divi līķi, divi laupītāji, ko bija ķērušas Milredija lodes. Viens no viņiem bija Blekpointas kalējs. Viņa nāves izkropļotā seja izskatījās atbaidoša.