Tālāk Glenervens vairs negāja. Piesardzība liedza to darīt. Viņi atgriezās pie ratiem, pagalam norūpējušies par bezcerīgo stāvokli.
— Par jaunu ziņneša sūtīšanu uz Melburnu nav pat ko domāt, — viņš sacīja.
— Un tomēr tas ir jādara, milord, — Džons Mengls atsaucās. — Es lūkošu tikt cauri tur, kur mans matrozis cieta neveiksmi.
— Nē, Džon, tev nav pat zirga, ar ko nojāt šīs divi simti jūdzes.
Patiesi, Milredija zirgs, vienīgais, kas bija palicis dzīvs, neatgriezās.
Vai slepkavas to būtu nošāvuši? Vai arī tas satracināts auļo kaut kur tuksnesī? Varbūt katordznieki to notvēruši un piesavinājušies?
— Lai būtu kā būdams, — Glenervens sacīja, — mēs vairs nešķirsimies. Nogaidīsim šeit nedēļu, divas nedēļas, kamēr ūdens Snouvijā nokri- tīsies. Pēc tam palēnām aizkļūsim līdz Tufolda līcim, no kurienes būs daudz vieglāk nosūtīt «Dunkanam» pavēli doties uz austrumu piekrasti.
— Tas ir vienīgais, ko mēs varam darīt, — Paganels piekrita.
— Tātad, dārgie draugi, — Glenervens turpināja, — mēs nešķirsimies. Pārāk lielam riskam sevi pakļauj cilvēks, kas uzdrošinās viens pats doties tuksnesī, kur klaiņo laupītāji. Lai dievs glābj nabaga matrozi un sargā mūs pašus!
Glenervens rīkojās pareizi, gan atteikdamies no jauna mēģinājuma sūtīt ziņnesi uz Melburnu, gan pieņemdams lēmumu pacietīgi nogaidīt Snouvijas krastā ūdens līmeņa krišanos. Viņi taču atrodas vairs tikai kādas trīsdesmit piecas jūdzes no Deligitas, no pirmās Jaunās Dienvidvelsas ro- bežpilsētas, kur viņi varēs sagādāt transporta līdzekļus, lai nokļūtu līdz
Tufolda līcim. No turienes viņi sūtīs uz Melburnu «Dunkanam» pavēli pa telegrāfu.
'šie pasākumi bija saprātīgi, taču tika pieņemti pārāk vēlu. Cik daudz nelaimju gan būtu gājis secen, nemaz jau nerunājot par nāvīgo ievainojumu, ja Glenervens nebūtu sūtījis Milrediju pa Laknovas ceļu!
Atgriezies nometnē, Glenervens redzēja, ka viņa biedri vairs nav tik ļoti nomākti. Viņi, šķiet, bija atguvuši cerības.
•— Viņam ir labāk! Viņam ir labāk! — Roberts sauca, skriedams pretī lordam Glenervenam.
— Vai Milredijam?
— Jā, Edvard, — lēdija Helēna atbildēja. — Krīze ir pāri. Majors ir gluži mierīgs. Mūsu matrozis dzīvos.
'— Kur ir Maknebs? — Glenervens vaicāja.
— Pie slimnieka gultas. Milredijs gribēja ar viņu runāt. Nevajag viņus traucēt.
Patiesi kopš stundas ievainotais bija nācis pie samaņas un drudzis pie- rimies. Kaut cik atguvies, Milredijs tūdaļ lūdza pasaukt lordu Glenervenu vai arī,, ja viņa nebūtu, majoru. Redzēdams, cik vārgs vēl ir slimnieks,. Maknebs gribēja aizliegt viņam runāt, taču Milredijs tik enerģiski pieprasīja sarunu, ka majoram bija vien jāpiekāpjas.
Kad ieradās Glenervens, saruna jau bija turpinājusies vairākas minūtes. Neatlika nekas cits kā gaidīt Makneba ziņojumu.
Drīz vien kulbas aizklājs pašķīrās — un majors iznāca laukā. Viņš devās uz telti zem gumijkokiem, kur draugi viņu gaidīja. Parasti tik mierīgā majora seja šķita drūma un norūpējusies. Kad viņa skatiens pievērsās lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai, tajā bija lasāmas dziļas skumjas.
Glenervens iztaujāja majoru, kurš tūdaļ pastāstīja, ko bija uzzinājis- no ievainotā.
Atstājis nometni, Milredijs jājis pa Paganela norādīto taku. Viņš steidzies, cik nu vien melnajā nakts tumsā bijis iespējams. Kā viņam pašam licies, viņš nojājis jau apmēram divas jūdzes, kad pēkšņi vairāki vīri — šķiet, kādi pieci — metušies zirgam pie galvas. Zirgs saslējies pakaļkājās. Milredijs izrāvis revolveri un atklājis uguni. Kā viņam šķitis, divi uzbrucēji nogāzušies gar zemi. Šāvienu uguns uzliesmojumos viņš pazinis Benu Džoisu. Vairāk neko Milredijs nav redzējis. Viņš nav paguvis izšaut visas revolverī ielādētās lodes. Spēcīgs dūriens labajos sānos izsitis viņu no> segliem.
Taču samaņu viņš vēl nebija zaudējis. Slepkavas nodomājuši, ka matrozis beigts. Viņš jutis, ka viņu pārmeklē. Pēc tam dzirdējis šādu sarunu..
Kādi pieci viri metas zirgam pie galvas.
«Seit ir vēstule!» viens no noziedzniekiem sacījis. — «Dod to šurp!» Bens Džoiss atsaucies. «Tagad «Dunkans» ir mūsu rokās!»
Dzirdot šos vārdus, pār Glenervena lūpām izlauzās kliedziens. Maknebs turpināja:
— «Bet tagad ķeriet ciet zirgu!» Bens Džoiss izrīkojis*. «Pēc divām dienām es būšu uz «Dunkana», pēc sešām — Tufolda līcī. Tur mēs satiksimies. Milorda ļaudis tad vēl mirks Snouvijas purvos. Jūs šķērsojiet upi pa
Kemplpīras tiltu, pēc tam dodieties taisnā ceļā uz piekrasti un tur gaidiet mani. Gan es atradīšu iespēju, kā dabūt jūs uz kuģa. Kad būsim sametuši komandu jūrā, ar tādu kuģi kā «Dunkans» mēs kļūsim Indijas okeāna valdnieki.» — «Lai dzīvo Bens Džoiss!» katordznieki aurojuši. Tobrīd atvests Milredija zirgs, Bens Džoiss uzlēcis tam mugurā un aizaulekšojis pa Laknovas ceļu, bet viņa banda devusies dienvidaustrumu virzienā uz Snouvijas krastu. Milredijs, lai cik smagi ievainots, tomēr atradis sevī spēkus un aizvilcies uz vietu netālu no nometnes, kur mēs viņu atradām gandrīz bez dzīvības. Lūk, ko pastāstīja Milredijs, — Maknebs pabeidza. — Tagad jūs saprotat, kāpēc drošsirdīgais matrozis tik ļoti gribēja runāt.
Makneba stāsts Glenervenam un viņa biedriem lika šausmās nodrebēt.
— Pirāti! Pirāti! — Glenervens iesaucās. — Viņi apslaktēs kuģa komandu! Mans «Dunkans» nonāks laupītāju rokās!
— Protams, — Maknebs atsaucās. — Bens Džoiss uzbruks kuģa komandai negaidīti un tad …
— Tātad mums jānokļūst piekrastē pirms šiem neliešiem! — Paganels secināja.