— Bet kā mēs tiksim pāri Snouvijai? — Vilsons jautāja.
— Tāpat kā viņi, — Glenervens atbildēja. — Viņi pāries upi pa Kemplpīras tiltu, to pašu darīsim arī mēs.
— Bet kas būs ar Milrediju? — lēdija Helēna ieprasījās.
— Mēs viņu nesīsim! Visi vīrieši pēc kārtas! Nedrīkst pieļaut, ka mana neaizsargātā komanda nokļūtu Bena Džoisa bandas ķetnās.
Šķērsot Snouviju pa Kemplpīras tiltu bija iespējams, lai gan šis plāns bija saistīts ar risku. Katordznieki varēja nogriezt pieeju tiltam. Viņi būs vismaz trīsdesmit pret septiņiem Glenervena vīriem! Taču ir brīži, kad nevajag rēķināt pretinieka spēkus, bet jādodas tikai uz priekšu.
— Milord, — Džons Mengls sacīja, — pirms speram riskanto soli un dodamies pāri Kemplpīras tiltam, būtu saprātīgi to vispirms izlūkot. Es uzņemšos šo pienākumu.
— Es eju kopā ar jums, — Paganels paziņoja.
Priekšlikums tika pieņemts, un Džons Mengls un Paganels tūdaļ sāka posties ceļā. Viņiem vajadzēja doties lejup pa Snouvijas krastu līdz vietai, kur atradās Bena Džoisa pieminētais tilts. Turklāt doties tā, lai viņus nepamanītu katordznieki, kas droši vien uzmanīja upes krastus.
Un tā abi drosmīgie ceļinieki, labi apbruņoti un paņēmuši līdz pārtiku, devās ceļā un drīz vien nozuda krastmalas meldrājā.
Nometnē palikušie gaidīja viņus visu dienu. Pienāca vakars, bet izlūki .aizvien vēl nebija pārnākuši. Nometnē jau sāka uztraukties.
Beidzot ap pulksten vienpadsmitiem Vilsons ziņoja par izlūku tuvošanos. Paganels un Džons Mengls atgriezās pagalam noguruši pēc desmit jūdžu garā pārgājiena.
— Kā ar tiltu? Vai tāds vispār ir? — Glenervens jautāja, steigdamies viņiem pretī.
— Jā, liānu tilts, — Džons Mengls atbildēja. — Katordznieki tiešām pārgāja tam pāri, bet…
— Bet… — Glenervens steidzināja, nojauzdams jaunu nelaimi.
— Pārgājuši pāri tiltam, viņi to nodedzināja! — Paganels atbildēja.
XXII nodala EDENE
Nodoties izmisumam nebija laika, vajadzēja rīkoties. Tā kā Kemplpīras tilts bija nodedzināts, par katru cenu vajadzēja atrast kādu citu iespēju, kā tikt pāri Snouvijai un sasniegt Tufolda līča krastus, iekams tur vēl nav ieradusies Bena Džoisa banda. Tāpēc, netērēdami laiku neauglīgās sarunās, Džons Mengls un Glenervens nākamajā dienā, 16. janvārī, devās uz upes krastu, lai organizētu pārcelšanos.
Lietavās uzplūdušie, satrakotie Snouvijas ūdeņi nebija kritušies. Straume krākdama traucās ar negantu spēku. Laisties šādā straujumā nozīmētu drošu nāvi. Glenervens gluži kā sastindzis stāvēja krastā, nodūris galvu un sakrustojis rokas uz krūtīm.
— Vai gribat, es mēģināšu peldus sasniegt otru krastu? — Džons Mengls piedāvāja.
— Nē, Džon, — Glenervens sacīja, satverdams aiz rokas drosmīgo jauno cilvēku. — Nogaidīsim vēl kādu laiku!
Abi vīri atgriezās nometnē. Diena pagāja mokošā satraukumā. Reizes desmit Glenervens devās uz Snouvijas krastu. Viņš pūlējās izgudrot kādu drosmīgu veidu, kā pārcelties pāri upei. Taču visas pūles bija veltīgas. Ja upes gultnē plūstu lavas straume, arī tad tā nebūtu grūtāk pārejama.
Garajās piespiedu bezdarbības stundās lēdija Helēna, ievērodama majora padomus, prasmīgi un rūpīgi kopa Milrediju. Matrozis juta, ka viņš atgriežas dzīvē. Tagad Maknebs varēja apgalvot, ka dunča dūriens nebija skāris nevienu no galvenajiem iekšējiem orgāniem. Slimnieka vārgums acīmredzot bija izskaidrojams ar lielo asins zaudējumu. Brūce vairs ne- asiņoja un pamazām sāka dzīt. Lai pilnīgi atveseļotos, bija nepieciešams vienīgi laiks un miers. Lēdija Helēna pieprasīja, lai slimnieks paliktu pirmajā ratu nodalījumā. Milrediju tas gaužām mulsināja. Viņam visvairāk rūpēja, vai tikai viņš neaizkavē ceļojumu, un Glenervenam bija jāapsola atstāt matrozi nometnē Vilsona gādībā, tiklīdz būs iespējams pārcelties pār Snouviju.
Diemžēl šķērsot upi nebija iespējams nedz tai dienā, nedz arī nākamajā, 17. janvārī. Šāda kavēšanās dzina Glenervenu izmisumā. Velti lēdija Helēna un majors centās viņu nomierināt un pierunāt pacietīgi gaidīt. Kā gan varēja pacietīgi gaidīt, kad Bens Džoiss varbūt jau uzkāpis uz jahtas klāja, kad «Dunkans», iespējams, uzdzen tvaiku un paceļ enkuru, lai neatvairāmi ar katru stundu tuvotos liktenīgajam krastam!
Arī Džons Mengls pārdzīvoja tādas pašas dvēseles mokas kā Glenervens. Par katru cenu gribēdams pārvarēt ceļā radušos šķēršļus, viņš uzbūvēja no lieliem gumijkoka mizas gabaliem kaut ko līdzīgu austrāliešu laivai. Lai gan vieglās plāksnes saturēja koka spraišļu skelets, laiviņa tomēr bija gaužām trausla.
18. janvārī kapteinis ar matrozi izmēģināja nedrošo kuģeli. Lai gan viņi lika lietā visu pieredzi, spēku, veiklību un drosmi, straumes sagrābtā laiviņa apgāzās un abi jūrnieki par pārdrošo mēģinājumu tik tikko nesamaksāja ar dzīvību. Vieglā laiva nozuda ūdens virpulī. Džonam Menglam un Vilsonam neizdevās nobraukt ne desmit asis pa upi, kas pēc lietavām un sniega kušanas kalnos bija vismaz jūdzi plata.
19. un 20. janvāris aizritēja bez pārmaiņām. Majors un Glenervens nogāja veselas piecas jūdzes augšup gar Snouviju, taču piemērotu pārcelšanās vietu neatrada. Mutuļojošā straume visur traucās ar galvu reibinošu ātrumu. Visas Austrālijas Alpu dienvidu nogāzes plūdināja savus ūdeņus šai vienīgajā gultnē.
Vajadzēja atteikties no cerībām glābt «Dunkanu». Kopš Bena Džoisa aizjāšanas bija pagājušas piecas dienas. Jahta droši vien jau sasniegusi austrumu piekrasti un nonākusi laupītāju rokās.
Tomēr šāds stāvoklis nevarēja turpināties bezgalīgi. Plūdi parasti ātri pāriet un, jo negantāki tie bijuši, jo ātrāk. Patiesi, 21. janvāra rītā Paganels ievēroja, ka ūdens līmenis sāk kristies. Viņš paziņoja to Glenervenam.