— Vai nav vienalga, — Glenervens atbildēja. — Pārāk vēlu!
— Tas nav nekāds iemesls, lai mēs ilgāk kavētos šai nometnē, — Maknebs iebilda.
— Protams, — Džons Mengls atsaucās. — Varbūt jau rīt varēs pārcelties.
— Vai tas vairs glābs manu nelaimīgo komandu! — Glenervens iesaucās.
— Uzklausiet mani, jūsu augstība, — Džons Mengls ierunājās. — Es pazīstu Tomu Ostinu. Viņš, protams, izpildīs jūsu pavēli un izies jūrā, tiklīdz būs iespējams. Bet vai jūs varat galvot, ka «Dunkans» bija gatavs doties jūrā, ka bojājumi jau bija izlaboti, kad Bens Džoiss ieradās Melburnā? Ja nu jahta tūlīt neizgāja jūrā, ja Toms Ostins bija spiests dienu vai divas aizkavēties?
— Tev taisnība, Džon, — Glenervens piekrita. — Mums jāsasniedz Tufolda līcis. Mēs taču atrodamies tikai trīsdesmit piecas jūdzes no Deli- gitas!
— Šajā pilsētā, — Paganels sacīja, — mēs dabūsim ātrus satiksmes līdzekļus. Un, kas zina, varbūt ieradīsimies piekrastē laikus un vēl pagū- sim novērst nelaimi.
— Tad dodamies ceļā! — Glenervens iesaucās.
Nezaudēdami velti laiku, Džons Mengls un Vilsons sāka būvēt lielu plostu. Viņi bija pārliecinājušies, ka mizas gabali nevar izturēt spēcīgo straumi. Tāpēc Džons nocirta vairākus gumijkokus un uzbūvēja no tiem primitīvu, taču izturīgu plostu. Plosta būve prasīja laiku. Darbs tika pabeigts tikai nākamajā dienā.
Tikmēr ūdens līmenis Snouvijā jūtami nokritās. Rēcošā straume atkal bija kļuvusi par upi, tiesa, strauju upi, tomēr upi. Prasmīgi vadot plostu šķērsām straumei, Džons cerēja laimīgi sasniegt upes pretējo krastu.
Pulksten pusvienos uz plosta tika nogādāta divu dienu ilgam pārgājienam paredzētā pārtika. Pārējie produkti palika upes krastā kopā ar ratiem un telti. Milrediju jau varēja ņemt līdzi. Viņš ātri atveseļojās.
Pulksten vienos ceļinieki uzkāpa uz plosta, kas stāvēja piesiets pie krasta. Džons Mengls bija pierīkojis plostam labajā pusē kaut ko līdzīgu airim, lai turētos pretī straumei un neļautu plostam novirzīties no izraudzītā kursa. Šo airi kapteinis uzticēja Vilsonam. Viņš pats, stāvēdams pakaļgalā, bija nolēmis vadīt plostu ar milzīgu stūres airi. Lēdija Helēna un Mērija Granta novietojās plosta vidū blakus Milredijam. Glenervens, majors, Paganels un Roberts nostājās līdzās, lai vajadzības gadījumā nāktu palīgā.
— Vai viss ir sagatavots, Vilson? — Džons Mengls noprasīja matrozim.
— Viss kārtībā, kapteinī — Vilsons atbildēja, satverdams airi spēcīgajās rokās.
— Esi uzmanīgs un raugies, lai straume mūs neaiznes!
Džons Mengls ar spēcīgu grūdienu atstūmās no krasta un ievadīja plostu šķērsām Snouvijas straumei. Kādas piecpadsmit tuāzes viss noritēja gludi. Vilsons sekmīgi cīnījās ar straumi. Taču drīz vien plosts iekļuva virpulī un sāka griezties ar tādu spēku, ka nedz viens, nedz otrs airis to nejaudāja noturēt. Neko nelīdzēja Vilsona un Džona Mengla izmisīgie pūliņi.
Vajadzēja padoties neizbēgamajam. Apturēt plosta griešanos nebija iespējams. Tas griezās ar galvu reibinošu ātrumu un traucās lejup pa straumi. Džons Mengls, bāls, sakostiem zobiem, stāvēja un raudzījās ūdens virpuļos.
Pamazām straume iznesa plostu Snouvijas vidū. Tas atradās jau pus- jūdzi lejup no izbraukšanas vietas. Straume, kas šeit bija vēl spēcīgāka,, izjauca ūdens virpuļus, un plosts ieguva zināmu stabilitāti.
Džons Mengls un Vilsons atkal ķērās pie airiem, un viņiem izdevās iegriezt plostu iešķērsām straumei. Sis manevrs palīdzēja tuvoties kreisajam krastam. Kad ceļinieki atradās vairs tikai kādas piecdesmit tuāzes no krasta, pēkšņi pārlūza airis. Plostu atkal sāka nest lejup pa straumi. Džons, riskēdams salauzt stūres airi, centās pretoties straumei. Vilsons asiņainām rokām metās kapteinim palīgā.
Pūles beidzot vainagojās panākumiem, un plosts pēc vairāk nekā pusstundu ilga brauciena atsitās pret krasta krauju. Trieciens bija ārkārtīgi spēcīgs. Virves, ar kurām plosts bija sasiets, pārtrūka, baļķi pajuka un applūda. Braucēji tik tikko paguva pieķerties pār ūdeni nolīkušiem krūmiem. Viņi izvilka krastā izmirkušo Milrediju un abas sievietes. Visi izglābās, taču lielākā daļa produktu un visi ieroči, izņemot majora karabīni^ aizpeldēja lejup pa straumi kopā ar plosta paliekām.
Upe nu bija šķērsota. Taču ceļotāju pulciņš, palicis gandrīz bez pārtikas un ieročiem, atradās trīsdesmit piecas jūdzes no Deligitas tuksnešainā, maz izpētītā Viktorijas provinces pierobežas apgabalā. Seit nevarēja sastapt nedz kolonistus, nedz skvoterus, šais tuksnešos klaiņoja vienīgi izbēguši katordznieki un laupītāji.
Ceļinieki nolēma bez kavēšanās doties tālāk. Apzinādamies, kāds slogs viņš ir biedriem, Milredijs lūdza atstāt viņu tepat upes krastā vienu pašu, kamēr pienāks palīdzība no Deligitas.
Glenervens atteicās izpildīt matroža lūgumu. Viņi nevarēja nokļūt Deligitā ātrāk par trim dienām, bet piekrasti viņi cerēja sasniegt pēc piecām dienām, tas ir, tikai 26. janvārī. Bet «Dunkans» droši vien jau 16. jan-
Straume iznesa plostu Snouvijas vidu.
vāri bija atstājis Melburnu. Ko gan vairs nozīmēja aizkavēties ceļā dažas liekas stundas!
— Nē, dārgais draugs, — Glenervens sacīja. — Es tevi neatstāšu. Mēs pagatavosim nestuves un nesīsim tevi pēc kārtas.
Nestuves tika pagatavotas no izturīgiem eikaliptu zariem, un Milredijam gribot negribot vajadzēja uz tām nogulties. Glenervens gribēja pirmais nest savu matrozi. Viņš pacēla nestuves no vienas puses, Vilsons no otras, un ceļinieku pulciņš devās ceļā.
Kāds bēdīgs skats! Cik skumji beidzās labi aizsāktais ceļojums! Tagad ekspedīcijas dalībnieki vairs nemeklēja Hariju Grantu. Kontinents, kur viņa nebija un kur viņš nekad nebija uzturējies, draudēja kļūt liktenīgs tiem, kas meklēja kapteiņa pēdas. Ja arī Harija Granta drosmīgajiem tautiešiem izdosies sasniegt austrumu piekrasti, viņi tur neatradīs «Dunkanu», kas aizvestu viņus atpakaļ uz dzimteni.