Nomācošā klusumā un ceļa grūtībās pagāja pirmā diena. Vīri pie nestuvēm mainījās pēc katrām desmit minūtēm. Ievainotā matroža biedri bez kurnēšanas uzņēmās šo smago pienākumu, ko svelmīgais karstums darīja vēl grūtāku.
Vakarā, nogājuši tikai piecas jūdzes, ceļinieki apmetās uz naktsguļu gurnijkoku birzī. Vakariņās viņi apēda produktus, kas bija palikuši pāri pēc plosta bojā ejas. Turpmāk vajadzēja paļauties vienīgi uz majora karabīni.
Nakts bija nelāga. Sāka līņāt. Nevarēja vien sagaidīt rītu. Gājiens atsākās ar gaismas svīdu. Majoram neizdevās kaut ko nomedīt, negadījās pat iespēja izšaut. Drūmais apvidus bija sliktāks par tuksnesi. No tā acīmredzot vairījās pat zvēri.
Par laimi, Roberts uzgāja sīgu ligzdu, kurā bija divpadsmit lielas olas. Olbinets tās izcepa karstos ugunskura pelnos. Ceptās olas un kādā gravā atrastais ēdamais augs, tā saucamā portulaka, bija visas brokastis 22. janvāri.
Ceļš kļuva ārkārtīgi grūts. Smilšainos klajumos auga spinifekss — ērkšķaina zāle, ko Melburnā sauc par «dzeloņcūku». Zāle plosīja drēbes un saskrāpēja līdz asinīm kājas. Tomēr varonīgās sievietes nezūdījās un pašaizliedzīgi soļoja uz priekšu, rādīdamas saviem biedriem piemēru, uzmundrinādamas viņus gan vārdiem, gan skatieniem.
Vakarā ceļinieki apmetās Bulabula kalna pakājē pie Džangalas krika. Vakariņas būtu bijušas gaužām pieticīgas, ja Maknebs beidzot nebūtu nošāvis lielu žurku — mus conditor —, kas tiek augstu vērtēta garšīgās un barojošās gaļas dēļ. Olbinets to izcepa, un tā patiesi attaisnotu savu labo slavu, ja vien būtu bijusi auna lielumā. Taču vajadzēja apmierināties ar to, kas bija. Žurka tika apskrubināta līdz pēdējam kauliņam.
23. janvārī noguruši, taču joprojām enerģijas pilni ceļinieki devās tālāk. Apgājuši apkārt kalnam, viņi nokļuva plašās prērijās, kur auga vaļa bārdai līdzīga zāle. Tas bija īsts šķēpu mežs, asu durkļu mudžeklis, kam cauri varēja izlauzties vienīgi ar cirvi un uguni.
Sai rītā neviens pat neierunājās par brokastīm. Bija grūti iedomāties kaut ko neauglīgāku par kvarca šķembām nokaisīto apvidu. Ceļiniekus mocīja ne vien izsalkums, bet arī slāpes. Mokas vēl pavairoja kveldējošais karstums. Ceļinieki vairs nenogāja pat pusjūdzi stundā. Ja pārtikas un ūdens nebūs līdz vakaram, viņi nokritīs turpat uz ceļa, lai nekad vairs neceltos.
Kad cilvēkam vairs nekā nav, kad viņš palicis pilnīgi bez iztikas līdzekļiem, kad viņš, šķiet, tūlīt, tūlīt aiz pārpūles saļims un paliks guļam, liktenis pēkšņi sūta viņam palīdzību.
Ūdeni ceļiniekiem dāvāja cefaloti, ar spirdzinošu šķidrumu pildīti ziedu kausiņi, kas karājas koraļļveida krūmu zaros. Visi dzesēja slāpes un sajuta, ka atgriežas spēks.
Ekspedīcijas dalībnieki lietoja tādu pašu barību kā iezemieši, kad tiem pietrūkst medījumu, kukaiņu un čūsku. Izžuvuša krika gultnē Paganels atrada kādu augu, kura vērtīgās īpašības savos rakstos vairākkārt aprakstījis viņa kolēģis no Ģeogrāfijas biedrības.
Tas bija sporaugs narde, tas pats, kas uzturēja pie dzīvības Bērku un Kingu Austrālijas vidienes tuksnešos. Zem nardes lapām, kuras atgādināja āboliņa lapiņas, atradās sausas sēklas. Kad šīs sēklas, kas bija apmēram lēcas lielumā, saberza starp diviem akmeņiem, iznāca kaut kas līdzīgs miltiem. Ceļinieki izcepa no tiem maizi, kas remdēja bada mokas. Sai vietā nardes auga vairumā. Olbinets nodrošinājās ar pārtiku vairākām dienām.
Nākamajā dienā, 24. janvārī, Milredijs daļu ceļa jau gāja kājām. Viņa ievainojums bija pilnīgi aizdzijis. Līdz Deligitai vairs nebija tālāk par desmit jūdzēm. Vakarā ceļinieki apmetās uz simt četrdesmit devītā garuma grāda, tieši uz Jaunās Dienvidvelsas provinces robežas.
Jau vairākas stundas sijāja smalks, apnicīgs lietus. Nekur neredzēja nekādas pajumtes. Džonam Menglam tomēr palaimējās atrast kādu pamestu, pussagruvušu mežinieka būdu. Vajadzēja apmierināties ar šo no zariem un salmiem celto mājokli. Vilsons aizgāja salasīt visapkārt sakritušos sausos zarus, lai iekurtu pavardā uguni un izceptu nardes maizi. Taču viņam nekādi neizdevās savākto malku aizdedzināt. Koksne saturēja lielu daudzumu nedegošu vielu, un uguns tai neko nevarēja padarīt. Tas bija nedegošais koks, ko Paganels jau bija pieminējis, stāstīdams par Austrālijas dīvainībām.
Vajadzēja iztikt bez uguns un tātad arī bez maizes, turklāt gulēt miklās drēbēs. Paslēpušies augsto koku zaros, smējējputni, šķiet, ņirgājās par nelaimīgajiem ceļiniekiem.
Tomēr mocībām vajadzēja drīz beigties. Bija jau arī laiks. Abas jaunās sievietes turējās, cik varonīgi vien spēdamas, taču viņu spēki izsīka ar katru stundu. Viņas vairs negāja, bet tikko vilkās uz priekšu.
Nākamajā rītā gājiens atsākās gaismas svīdā. Pulksten vienpadsmitos ceļinieki beidzot ieraudzīja Deligitu, Velslejas grāfistes pilsētiņu, kas atradās piecdesmit jūdzes no Tufolda līča.
Deligitā transporta jautājums tika ātri atrisināts. Piekrastes tuvumā Glenervenā pamodās jaunas cerības. Varbūt «Dunkanu» kaut kas aizkavējis un viņi vēl nonāks pirmie? Pēc divdesmit četrām stundām viņi jau būs līča krastā.
Ap pulksten divpadsmitiem pēc sātīgām brokastīm visi ceļinieki iekāpa pasta ratos, un pieci zirgi aiztraucās no Deligitas.
Kučieris, kam bija apsolīta bagātīga atlīdzība, dzina zirgus, cik jaudas, pa labi uzturētu ceļu. Viņiem nevajadzēja ne divu minūšu, lai apmainītu zirgus pasta stacijās, kas atradās desmit jūdzes cita no citas. Šķita, ka Glenervena nepacietīgā degsme pārņēmusi arī vedējus.
Pasta rati joņoja visu dienu un nākamo nakti, nobraukdami sešas jūdzes stundā.