Nākamajā dienā, saulei austot, dobja šalkoņa vēstīja par okeāna tuvumu. Vajadzēja vēl apbraukt apkārt līcim, lai sasniegtu krastu uz trīsdesmit septītās paralēles, tieši tai vietā, kur Tomam Ostinam vajadzēja gaidīt ceļiniekus.
Kad beidzot skatienam pavērās jūra, visi lūkojās selgā, meklēdami «Dunkanu». Varbūt jahta brīnumainā kārtā patiesi kursē gar krastu, tāpat kā pirms mēneša tā bija kursējusi pie Korientes raga Argentīnas piekrastē!
Nekas nebija redzams. Vienīgi debesis un ūdens, kas saplūda kopā pie apvāršņa. Neviena bura neiepriecēja aci bezgalīgajā okeāna plašumā.
Taču vēl bija palikusi viena cerība. Varbūt Toms Ostins izmetis enkuru Tufolda līcī, jo jūra bija vētraina un kursēt gar atklātu krastu bija bīstami.
— Uz Ēdeni! — Glenervens pavēlēja.
Pasta rati tūdaļ nogriezās pa labi uz ceļa, kas gar līča krastu veda uz Ēdenes pilsētiņu, līdz kurai bija piecas jūdzes. Kučieris apstājās netālu no bākas, kas norādīja ieeju ostā. Reidā bija noenkurojušies vairāki kuģi, taču ne uz viena neplīvoja Malkolmas karogs.
Glenervens, Džons Mengls un Paganels izlēca no pasta ratiem un steidzās tieši' uz muitnīcu. Tur viņi izvaicāja ierēdņus par visiem kuģiem, kas bija iebraukuši ostā pēdējās dienās. Izrādījās, ka jau veselu nedēļu ostā nav ieradies neviens kuģis.
Jaunas sievietes vairs tikko vilkās uz priekšu.
— Varbūt «Dunkans» nemaz nav izbraucis no Melburnas! — Glenervens iesaucās, kā jau cilvēks, kas grib pieķerties visniecīgākajai cerībai. — Ja nu mēs esam ieradušies šeit pirms Toma Ostina?
Džons Mengls pašūpoja galvu. Kapteinis pazina savu palīgu. Saņēmis pavēli, Toms Ostins nevarēja to neizpildīt desmit dienu laikā.
— Es gribu zināt patiesību, — Glenervens sacīja. — Labāk rūgta patiesība nekā neziņa.
Pēc ceturtdaļstundas tika nosūtīta telegramma uz Melburnu kuģu remonta māklerim. Pēc tam ceļinieki aizbrauca uz viesnīcu «Viktorija». Pulksten divos dienā Glenervens saņēma atbildes telegrammu. Tās saturs bija šāds:
Lordam Glenervenam Ēdenē Tufolda līci.
«Dunkans» izbrauca jūrā šā mēneša 18. datumā nezināmā virzienā.
D z. E ndrjū, kuģu remonta mākleris.
Telegramma izkrita Glenervenam no rokām.
Nekādu šaubu vairs nebija. Skotu jahta bija nonākusi Bena Džoisa rokās, kļuvusi par pirātu kuģi!
Tā beidzās ceļojums cauri Austrālijai, kas bija tik laimīgi sācies. Kapteiņa Granta un viņa kuģinieku pēdas tagad bija zaudētas uz visiem laikiem. Sī neveiksme bija maksājusi dzīvību visai «Dunkana» komandai. Lords. Glenervens bija cietis sakāvi. Drosmīgo ceļotāju, kuru pampās nevarēja aizkavēt satrakotie dabas spēki, Austrālijā bija uzveicis cilvēku zemiskums.
TREŠĀ DAĻA
.
I nodaļa «MAKARIJS»
Ja kapteiņa Granta meklētājiem kādreiz varētu gaist cerības atrast pazudušo jūras braucēju, tad laikam gan tam būtu jānotiek šajās dienās, kad pēkšņi bija zaudēts itin viss. Uz kādu zemeslodes vietu rīkot jaunu ekspedīciju? Kādā veidā pārmeklēt jaunas zemes? «Dunkana» vairs nebija, un nebija pat iespējams tūdaļ atgriezties dzimtenē. Tātad cēlsirdīgo skotu pasākums bija cietis neveiksmi. Neveiksme! Skumīgs vārds, kas nedrīkst rast atbalsi vīrišķīga cilvēka sirdī. Un tomēr likteņa triecieni piespieda Glenervenu atzīt, ka viņš vairs nav spējīgs novest līdz galam misiju, ko bija tik pašaizliedzīgi uzņēmies.
Sais grūtajās dienās Mērija Granta atrada sevī vīrišķību nepieminēt tēva vārdu. Viņa apvaldīja skaudrās bēdas, domādama par nelaimīgo «Dunkana» komandu, kas bija gājusi bojā. Tagad Mērija mierināja lēdiju Glenervenu, kura pirms tam bija mierinājusi viņu pašu. Mērija pirmā ierunājās par atgriešanos Skotijā. Redzēdams, cik vīrišķīgi jaunā meitene samierinās ar likteni, Džons Mengls nevarēja vien viņu apbrīnot. Kad viņš reiz ierunājās par iespējām turpināt meklējumus, Mērija ar skatienu viņu apstādināja un vēlāk viņam sacīja:
— Nē, mister Džon, tagad domāsim par tiem, kas mūsu dē] tik daudz upurējuši. Lordam Glenervenam jāatgriežas Eiropā.
— Jums taisnība, mis Mērija, — Džons Mengls atbildēja. — Tas ir nepieciešams. Tāpat kā nepieciešams informēt Anglijas varas iestādes par «Dunkana» likteni. Taču nezaudējiet cerības. Aizsāktos meklējumus es turpināšu viens. Vai nu es atradīšu kapteini Grantu, vai arī pats iešu bojā!
Tie nebija tukši vārdi, bet nopietna apņemšanās. Mērija to saprata un sniedza jaunajam kapteinim roku, itin kā apstiprinot ar rokasspiedienu šo vienošanos. Džons Mengls ziedoja visu savu dzīvi, bet Mērija deva pretī mūžīgu pateicību.
Šai dienā tika galīgi nolemts atgriezties dzimtenē. Bez kavēšanās vajadzēja doties uz Melburnu. Nākamajā rītā Džons Mengls aizgāja uz ostu, lai uzzinātu, kādi kuģi tuvākajās dienās to atstāj. Viņš bija pārliecināts, ka starp Ēdeni un Viktorijas provinces galvaspilsētu pastāv dzīva satiksme.
Taču viņu gaidīja vilšanās. Kuģu šeit tikpat kā nebija. Trīs četri Tufolda līcī noenkurojušies kuģi — tā bija visa vietējā tirdzniecības flote. Neviens no tiem nebrauca nedz uz Melburnu, nedz Sidneju, nedz Point- degalu. Vienīgi šais trijās Austrālijas ostās Glenervens varēja atrast kuģus, kas brauc uz Angliju, jo Austrumu Pussalu kuģniecības sabiedrība uztur regulāru pasažieru tvaikoņu satiksmi starp šīm ostām un metropoli.
Ko darīt šādā situācijā? Gaidīt piemērotu kuģi? Taču gaidīšana varēja ieilgt, jo Tufolda līcī kuģi iegriezās reti. Cik daudz to pabrauc garām atklātā jūrā, līcī nemaz nepiestādami!
Pārdomājis visu un apspriedies ar ceļabiedriem, Glenervens jau bija izšķīries braukt uz Sidneju pa zemes ceļu, kad pēkšņi Paganels izteica priekšlikumu, ko neviens nebija gaidījis.