Arī ģeogrāfs bija apmeklējis Tufolda līča ostu un zināja, ka uz Melburnu un Sidneju neviens kuģis neiet. Taču no trim kuģiem, kas stāvēja reidā, vien gatavojās doties uz Oklendu, Jaunzēlandes ziemeļu salas Ika- namaui galvaspilsētu. Paganels ieteica fraktēt šo kuģi un aizbraukt ar to uz Oklendu, no kurienes nebūtu grūti atgriezties Eiropā ar kādu Pussalu sabiedrības tvaikoni.
Šis priekšlikums pelnīja nopietnu uzmanību. Turklāt Paganels šoreiz pat nelika lietā savus neskaitāmos argumentus, ar kuriem parasti nekad neskopojās. Viņš tikai piemetināja, ka šis brauciens neprasīs vairāk par piecām sešām dienām. Patiesi, Austrāliju no Jaunzēlandes šķīra ne vairāk kā tūkstoš jūdžu.
Dīvainas sagadīšanās dēļ Oklenda atradās tieši uz trīsdesmit septītās paralēles, pie kuras ceļinieki tik cieši turējās jau kopš Araukānijas piekrastes. Neriskēdams iemantot savtīga cilvēka slavu, ģeogrāfs varēja minēt šo viņa priekšlikumam izdevīgo argumentu. Patiesi, tā bija lieliska izdevība pa ceļam apmeklēt arī Jaunzēlandes krastus.
Taču Paganels šādu argumentu neminēja. Acīmredzot pēc divām neveiksmēm viņš neuzdrošinājās dot dokumentam trešo tulkojumu. Un vai vispār tāds varēja būt? Dokumentā taču bija skaidri norādīts, ka kapteinis Grants atradis patvērumu nevis salās, bet kontinentā. Jaunzēlande, protams, bija tikai sala. Tas nebija apstrīdams. Vai nu tāpēc, vai arī kāda cita iemesla dēļ, ierosinādams braukt uz Oklendu, Paganels nebilda ne vārda par iespēju uzsākt tur jaunus meklējumus. Viņš tikai pievērsa uzmanību tam, ka starp šo pilsētu un Lielbritāniju pastāv regulāra satiksme, ko varētu ērti izmantot.
Džons Mengls atbalstīja Paganela priekšlikumu. Viņš uzskatīja, ka labāk braukt ar šo kuģi nekā uz labu laimi gaidīt iegriežamies Tufolda līcī kādu citu piemērotu kuģi. Taču, iekāms galīgi izšķīrās, viņš gribēja apskatīt ģeogrāfa izraudzīto kuģi. Glenervens, majors, Paganels, Roberts un pats Džons Mengls iekāpa laivā un ar dažiem airu vēzieniem pieīrās pie kuģa, kas bija noenkurojies divu kabeļtauvu attālumā no krasta.
Tā bija divi simti piecdesmit tonnu liela briga, nosaukta par «Maka- riju». Tā veica kabotāžas reisus starp dažādām Austrālijas un Jaunzēlandes ostām. Kapteinis jeb, pareizāk, kuģa saimnieks sagaidīja savus ciemiņus diezgan nelaipni. Tūdaļ bija redzams, ka viņš ir neaudzināts cilvēks, kas neko daudz neatšķiras no saviem pieciem matrožiem. Viņam bija rupja, sarkana seja, lielas rokas, ielauzts deguns un iztecējusi acs, ar pīpes tabaku apķepušas lūpas. Tas viss darīja Viļu Helliju gaužām nepievilcīgu. Taču nekādas citas izvēles nebija, un vispār dažas dienas ilgā ceļojumā var paciest arī šādu tipu.
— Ei, jūs, kas jums vajadzīgs? — Vils Hellijs uzsauca svešiniekiem, kas kāpa uz viņa kuģa klāja.
— Vai jūs esat kapteinis? — Džons Mengls noprasīja.
— Es pats, — Hellijs atbildēja. — Tālāk?
— Vai «Makarijs» brauc ar kravu uz Oklendu?
— Jā gan. Tālāk?
— Ko tas ved?
— Visu, ko pērk un pārdod. Tālāk?
— Kad kuģis iziet jūrā?
— Rit, reizē ar bēgumu. Tālāk?
— Vai jūs nepaņemtu arī pasažierus?
— Atkarībā no tā, kādi šie pasažieri ir un vai tie būs mierā ar ēdienu no kopēja kuģa katla.
— Viņiem būs pašiem savi produkti.
— Tālāk?
— Ko tālāk?
— Cik tad viņu būs?
— Deviņi, to skaitā divas dāmas.
— Man nav kajīšu.
— Viņi būs mierā ar jebkurām telpām.
— Tālāk?
— Vai piekrītat? — jautāja Džons Mengls, kuru kapteiņa manieres nemaz nemulsināja.
— Vajag apdomāt, — «Makarija» saimnieks nomurmināja.
Vils Hellijs pagājās šurpu turpu pa klāju, rībinādams ar milzīgiem, naglām apkaltiem zābakiem. Tad pēkšņi apstājās Džona Mengla priekšā.
— Cik viņi maksā? — viņš jautāja.
— Cik jūs prasāt? — Džons Mengls atteica.
— Piecdesmit mārciņas. Glenervens piekrītoši pamāja ar galvu.
— Lai notiek! Piecdesmit mārciņas, — Džons Mengls atbildēja.
— Tas tikai par braucienu, — Vils Hellijs piemetināja.
— Tikai par braucienu.
— Ēdiens atsevišķi.
— Atsevišķi.
— Norunāts! Tālāk? — Vils Hellijs noburkšķēja.
— Ko tālāk?
— Rokasnaudu!
— Te būs puse — divdesmit piecas mārciņas, — Džons Mengls sacīja, noskaitīdams naudu brigas saimniekam, kas iebāza to kabatā, ne paldies nepateicis.
Tā bija briga, nosaukta par «Makariju».
— Rīt esiet uz kuģa, — viņš piekodināja. — Pirms pusdienlaika. Būsit vai nebūsit, es paceļu enkuru.
— Būsim.
To pateikuši, Glenervens, majors, Roberts, Paganels un Džons Mengls atstāja kuģi. Vils Hellijs pat neuzskatīja par vajadzīgu pieskarties savai vaskadrānas cepurei, kas sedza viņa sarkanās pinkas.
— Kāds lamzaks! — Džons Mengls noteica.
— Bet man viņš patīk, — Paganels attrauca. — īsts jūrasvilks.
— Drīzāk gan lācis, — majors noteica.
— Un, manuprāt, šis lācis savā laikā tirgojies ar dzīvo preci, — Džons Mengls piemetināja.
— Kāda tam nozīme? — Glenervens atsaucās. — Šobrīd mums svarīgi vienīgi tas, ka viņš ir «Makarija» kapteinis un ka «Makarijs» brauc uz Jaunzēlandi. Ceļā no Tufolda līča līdz Oklendai mēs redzēsim viņu tikai reizēm, bet pēc Oklendas neredzēsim vairs nemaz.
Lēdija Helēna un Mērija Granta priecājās, ka aizbraukšana nolikta uz rītdienu. Glenervens viņas brīdināja, ka ērtību ziņā «Makarijs» nav pat salīdzināms ar «Dunkanu». Taču šāds sīkums nevarēja iebiedēt sievietes, kas bija pārcietušas tik daudz grūtību. Misteram Olbinetam tika uzdots parūpēties par pārtikas sagādi. Nabaga vīrs pēc «Dunkana» zaudēšanas bieži vien apraudāja savu nelaimīgo misis Olbinetu, kas bija palikusi uz jahtas un acīmredzot kopā ar visu komandu kritusi par upuri cietsirdīgajiem katordzniekiem. Tomēr savus stjuarta pienākumus viņš pildīja tikpat uzcītīgi kā agrāk, un pasažieru «atsevišķajā ēdienā» ietilpa izmeklēti gardumi, kādi uz brigas ne sapņos nerādījās. Dažās stundās pārtikas krājumi bija iepirkti.