Tikmēr majors saņēma naudas pārvedumu no Melburnas Apvienotās bankas, kur Glenervenam bija atvērts konts. Maknebs negribēja palikt bez naudas — tāpat kā bez ieročiem un munīcijas. Tāpēc viņš atjaunoja savu arsenālu. Bet Paganelam izdevās nopirkt lielisku Jaunzēlandes karti, ko Edinburgā bija izdevis Džonstons.
Milredijs atkal bija uz kājām. Viņš tikpat kā vairs nejuta ievainojumu,, kas viņam bija prasījis gandrīz vai dzīvību. Jūras ceļojumam vajadzēja viņu galīgi izdziedināt. Viņš paļāvās Klusā okeāna vēju ārstnieciskajai iedarbībai.
Vilsonam bija uzticēts sagatavot uz «Makarija» telpas pasažieriem. Kad viņš bija pastrādājis ar slotu un suku, kabīni vairs nevarēja pazīt. Vils Hellijs tikai raustīja plecus, taču ļāva matrozim rīkoties pēc viņa prāta. Par Glenervenu, viņa ceļabiedriem un ceļabiedrenēm kapteinis nemaz neinteresējās. Viņš pat nezināja savu pasažieru vārdus un arī netaujāja pēc tiem. Šī papildu krava ienesa viņam liekas piecdesmit mārciņas, un tas arī bija viss. Viņa acīs daudz lielāka vērtība bija divi simti tonnām ģērētu ādu, kas līdz pēdējai iespējai aizpildīja kuģa tilpnes. Pirmajā vietā ādas, cilvēki — pēc tam. Vils Hellijs bija tirgonis. Taču, būdams vienlaikus arī pieredzējis jūrnieks, viņš labi pazina šejienes jūras, kas koraļļu rifu dēļ ir ļoti bīstamas.
Atlikušo dienas daļu Glenervens bija nolēmis izmantot, lai vēlreiz pārlūkotu piekrasti tai vietā, kur to šķērso trīsdesmit septītā paralēle. Turp viņš devās divu iemeslu dēļ.
Vispirms viņš vēlējās vēlreiz apskatīt «Britānijas» iespējamo katastrofas vietu. Airtons tomēr bija «Britānijas» bocmanis, un «Britānija» patiesi varēja būt avarējusi Austrālijas austrumu piekrastē, nevis rietumu krastā. Būtu vieglprātīgi atstāt neizpētītu vietu, kas jāatstāj uz visiem laikiem.
Turklāt, ja arī «Britānija» šai krastā nebija gājusi bojā, tad vismaz «Dunkans» šeit bija nokļuvis katordznieku rokās. Varbūt izraisījās cīņa? Vai šajā gadījumā nevarēja cerēt atrast šās cīņas pēdas, pēdējās izmisīgās pretošanās pēdas? Ja komanda dabūjusi galu jūras viļņos, vai viļņi nevarēja izskalot krastā kādu līķi?
Un Glenervens sava uzticīgā Džona pavadībā devās izlūkos. Viesnīcas «Viktorija» saimnieks nodeva viņa rīcībā divus zirgus, un viņi aizaulekšoja gar Tufolda līča krastu uz ziemeļiem.
Tas bija skumjš jājiens. Glenervens un kapteinis Džons klusēja, taču viņi saprata viens otru. Vienas un tās pašas domas un laikam arī viens un tas pats nemiers urdīja viņu prātus. Viņi raudzījās uz jūras izgrauztām klintīm. Viņiem nebija vajadzības nedz jautāt, nedz arī gaidīt atbildi.
Ņemot vērā Džona Mengla uzcītību un pieredzi, varēja droši apgalvot, ka ikviena vietiņa šai krastā tika rūpīgi pārmeklēta. Izlūki nepalaida garām nevienu līcīti, nevienu liedagu, nevienu smilšu sēri, kur Klusā okeāna paisums, kas, tiesa, nav visai spēcīgs, varēja būt izmetis kuģa atliekas. Taču netika atrasts nekas tāds, kas dotu iemeslu uzsākt šais vietās jaunus meklējumus.
Nebija itin nekādu «Britānijas» avārijas pēdu.
Tāpat netika atrasts nekas tāds, kas varētu attiekties uz «Dunkanu». Visa šī Austrālijas piekrastes daļa bija pilnīgi tukša.
Tomēr Džons Mengls netālu no krasta uzdūrās kādas nometnes pēdām — uz to norādīja nesenā ugunskura pārogļojušās pagales. Vai šeit pirms dažām dienām bija apmetusies kāda klejojoša iezemiešu cilts? Nē, Glenervens pamanīja ko tādu, kas neapšaubāmi liecināja, ka šai krastā uzturējušies katordznieki.
Lietiskais pierādījums — vecs, aplāpīts, pelēki dzeltens uzsvārcis bija nomests zem koka. Uz drausmā apģērba gabala bija redzams Pērtas katorgas cietuma numurs. Paša valkātāja vairs nebija, bet viņa apģērba gabals vēstīja, ka viņš šeit uzturējies. Katorgas livreja, kas bija segusi kāda nelieša plecus, tagad trunēja šai vientuļajā krastā.
— Redzi, Džon, — Glenervens sacīja, — katordznieki šeit ir bijuši. Bet kur mūsu nabaga biedri no «Dunkana»?
— Jā, — Džons atbildēja neskanīgā balsī, — var droši teikt, ka viņus nemaz neizcēla krastā, ka viņi gājuši bojā …
— Nicināmie nelieši! Ja viņi reiz nonāks manās rokās, es atriebšu savu komandu! — Glenervens iesaucās.
Ciešanas bija ievilkušas Glenervena sejā skarbus vaibstus. Labu brīdi viņš raudzījās bezgalīgajā viļņu klaidā, itin kā gribēdams vēl saskatīt tālē gaistošu kuģi. Tad dusmu uguns acīs apdzisa un seja atguva parasto izteiksmi. Nebildis ne vārda, Glenervens aizaulekšoja atpakaļ uz Ēdeni.
Atlika nokārtot vēl vienu formalitāti — paziņot par notikušo policijai. Tas tika izdarīts tai pašā vakarā. Policijas virsnieks Tomass Benkss, sastādīdams protokolu, tik tikko jaudāja apslēpt prieku. Viņš jutās bezgala apmierināts, ka Bens Džoiss un viņa banda aizlaidušies prom. Līdz ar viņu priecājās visa pilsēta. Tiesa, laupītāji bija atstājuši Austrāliju, pastrādādami jaunu noziegumu, taču viņi bija projām. Svarīgais jaunums tika nekavējoties pārraidīts pa telegrāfu Melburnas un Sidnejas varas iestādēm.
Nodevis policijā savu ziņojumu, Glenervens atgriezās viesnīcā «Viktorija». Pēdējais vakars Austrālijā ceļotājiem bija gaužām skumīgs. Viņu domas kavējās šai zemē, kas bija nesusi viņiem tik daudz nelaimju. Viņi atcerējās daudzsološās cerības, kuras bija uzausušas pie Bernuli raga un kuras tik nežēlīgi tika sadragātas Tufolda līča krastos.
Paganels atradās drudžaina satraukuma varā. Džons Mengls, kas vēroja ģeogrāfu kopš notikuma pie Snouvijas, juta, ka viņš kaut ko grib teikt, gan arī negrib. Vairākkārt viņš uzdeva Paganelam jautājumus, taču nesaņēma nekādu atbildi.