Tomēr šai vakarā, pavadīdams zinātnieku uz viņa istabu, Džons pavaicāja, kāpēc viņš tik ļoti nervozē.
— Dārgais Džon, — ģeogrāfs izvairīgi atbildēja, — mani nervi ir tādā pašā stāvoklī kā vienmēr.
— Paganela kungs, — Džons Mengls neatlaidās, — jums ir kāds noslēpums, un tas smacē jūs nost.
— Lai arī tā būtu. Tas ir pāri maniem spēkiem! — ģeogrāfs iesaucās, sparīgi žestikulēdams.
— Kas ir pāri jūsu spēkiem?
— Prieks — no vienas puses, izmisums — no otras.
— Tātad jūs vienlaikus priecājaties un krītat izmisumā?
— Jā, es gan priecājos, gan kritu izmisumā par to, ka dodamies uz Jaunzēlandi.
— Vai jums būtu kādi jauni apsvērumi? — Džons Mengls tūdaļ iejautājās. — Varbūt esat uzgājuši nozaudētās pēdas?
II nodaļa
TĀS ZEMES PAGĀTNE, UZ KURU DODAS MŪSU CEĻINIEKI
Nākamajā dienā, 27. janvārī, «Makarija» pasažieri iekārtojās šaurajā brigas kabīnē. Vils Hellijs, protams, nepiedāvāja dāmām savu kajīti. Taču 50 pieklājības trūkumu nevajadzēja nožēlot, jo kapteiņa kajīte patiesi bija ists lāča midzenis.
Pulksten pusvienos līdz ar bēguma iestāšanos kuģis izgāja jūrā. Tikai ar pūlēm izdevās izcelt enkuru. No dienvidrietumiem pūta mērens vējš. Buras tika uzvilktas pamazām. Pieci brigas matroži nesteidzās. Vilsons gribēja nākt komandai palīgā, taču Hellijs palūdza viņu stāvēt malā un nebāzt degunu citu darīšanās. Viņš esot radis ar visu tikt galā pats, un viņam neesot vajadzīga nedz palīdzība, nedz padoms.
Pēdējā frāze attiecās uz Džonu Menglu, kas nevarēja nepasmaidīt, vērojot, cik neveikli matroži rīkojas ar takelāžu. Džons nepārprotamo mājienu ņēma vērā un nolēma iejaukties vienīgi tad, ja komandas nemākulības dēļ kuģim draudētu briesmas.
Beidzot pieci matroži, saimniekam nepārtraukti lamājoties, uzvilka buras. «Makarijs» ar uzvilktām apakšējām burām, marsburām, brambu- rām, bezānburām un klīveriem izbrauca ar kreiso halzi atklātā jūrā. Pēc tam tika uzvilktas arī priekšburas un bombramburas. Taču, par spīti daudzajām burām, briga tik tikko virzījās uz priekšu. Pārāk noapaļotais priekšgals, platais dibens un smagais pakaļgals darīja «Makariju» par vienu no tiem neveiklajiem kuģiem, kādus jūrnieki parasti devē par «tupelēm».
Ar to bija jāsamierinās. Par laimi, lai cik gausi «Makarijs» brauca, pēc piecām, ilgākais, sešām dienām tam vajadzēja izmest enkuru Oklen- das reidā.
Pulksten septiņos vakarā skatienam izgaisa Austrālijas krasts un Ēdenes ostas bāka. Nemierīgā jūra apgrūtināja kuģa gaitu. Tas smagi krita bedrēs starp viļņiem. Pasažieri, kuri tika nežēlīgi šūpoti, šaurajā kabīnē jutās visai neomulīgi. Uzturēties uz klāja nevarēja, jo lietus lija vienā līšanā. Pasažieri bija tikpat kā ieslodzīti cietumā.
Ikviens bija iegrimis savās domās. Sarunas bija apsīkušas. Vienīgi lēdija Helēna un Mērija Granta pārmija kādus vārdus. Glenervens nevarēja nosēdēt uz vietas un staigāja no viena stūra uz otru. Turpretī majors sēdēja kā sastindzis. Džons Mengls kopā ar Robertu laiku pa laikam uzkāpa uz klāja, lai pavērotu jūru. Paganels savā kaktā murmināja nesaprotamus un nesakarīgus vārdus.
Kur klīda cienījamā ģeogrāfa domas? Viņš jau bija Jaunzēlandē, kurp viņu veda liktenis. Paganels pārcilāja domās visu Jaunzēlandes vēsturi, un acu priekšā atainojās šās zemes drūmā pagātne.
Bet vai Jaunzēlandes vēsturē bija kāds fakts, kāds notikums, kas liecinātu, ka atklājēji šīs salas noturējuši par kontinentu? Vai mūsdienu ģeogrāfs un jūrnieks varētu tās nosaukt par kontinentu? Kā redzam, Paganels atkal un atkal atgriezās pie atrastā dokumenta skaidrojuma. Viņš bija kā apmāts, kaut kādas uzmācīgas idejas pārņemts. Pēc Patagonijas un Austrālijas ģeogrāfa iztēle, viena vienīga vārda ierosināta, bija pieķērusies Jaunzēlandei. Taču viņa fantāzijas lidojumu traucēja kāda neskaidrība.
— Contin… contin… — viņš murmināja. — Tas taču nevar būt nekas cits kā kontinents.
Paganels atsauca atmiņā jūras braucējus, kas bija pētījuši šīs divas lielās dienvidjūru salas.
1642. gada 13. decembrī holandietis Tasmāns, atklājis Vandimena zemi, piestāja pie toreiz vēl nezināmajiem Jaunzēlandes krastiem. Vairākas dienas viņš brauca gar piekrasti, līdz 17. decembrī viņa kuģi ieslīdēja plašā līcī, kas beidzās ar jūras šaurumu starp divām salām.
Ziemeļu salu sauca par Ikanamaui, kas zēlandiešu valodā nozīmē «Zivs maui». Dienvidu salas nosaukums bija Tavaipunamu[38], tas ir, «valzivs, kas dāvā zaļo nefrītu».
Laivai pēkšņi uzbruka vesels bars iezemiešu.
Ābels Tasmāns nosūtīja uz krastu laivas, un tās atgriezās kopā ar divām pirogām, kas bija pilnas ar trokšņainiem iezemiešiem. Šie mežoņi bija vidēja auguma, ar brūnu vai dzeltenu ādu, platiem vaigu kauliem, skarbu balsi, viņu melnie mati bija sasieti galvvidū pēc japāņu paražas un izrotāti ar lielu, baltu spalvu.
Pirmā eiropiešu un iezemiešu sastapšanās, šķiet, solīja draudzīgas attiecības uz ilgāku laiku. Taču jau nākamajā dienā, kad viena no kapteiņa Tasmāna laivām meklēja jaunu enkurvietu tuvāk krastam, tai pēkšņi uzbruka vesels bars iezemiešu, kas bija atbraukuši septiņās pirogās. Laiva sasvērās uz sāniem un piesmēlās ar ūdeni. Bocmanim, kas vadīja laivu, kaklā ietriecās trula šķēpa smaile. Bocmanis iekrita jūrā. No sešiem matrožiem četri tika nogalināti. Pārējiem diviem un ievainotajam bocmanim izdevās aizpeldēt līdz kuģiem un izglābties.