Pēc šī briesmīgā notikuma Tasmāns lika pacelt enkuru, atriebdamies vienīgi ar dažiem musketes šāvieniem, kas mežoņus droši vien nemaz neaizsniedza. Atstājis šo līci, kas iemantoja Slepkavības līča nosaukumu, Tasmāns devās tālāk gar rietumu piekrasti, līdz 5. janvārī izmeta enkuru salas ziemeļu smailē. Taču šeit spēcīgās krasta bangas, kā arī mežoņu naidīgā attieksme neļāva Tasinānam uzņemt jaunus ūdens krājumus, un viņš uz visiem laikiem atstāja Jaunzēlandi, dodams tai Statu zemes vārdu par godu Holandes ģenerālštatiem.
Holandiešu jūras braucējs bija iedomājies, ka jaunatklātās zemes robežojas ar tāpat nosauktajām salām, kas bija atklātas austrumos no Uguns- zemes pašos Amerikas kontinenta dienvidos. Viņš uzskatīja, ka atklājis lielo Dienvidu kontinentu.
«Taču kļūdu, ko varēja pieļaut 17. gadsimta jūras braucējs, nekādā gadījumā nevarēja izdarīt 19. gadsimta jūrnieks,» Paganels prātoja. «Šādu kļūdu pat grūti iedomāties! Šeit jābūt vēl kādam āķim!»
Vairāk nekā simt gadu Tasmāna atklājums bija nodots aizmirstībai. Jaunzēlande, šķiet, tikpat kā neeksistēja, kad pie tās krastiem uz dienvidu platuma 35°37' piestāja franču jūras braucējs Sirvils. Sākumā viņam nebija nekāda iemesla sūdzēties par iezemiešiem. Taču kādu dienu sacēlās spēcīgs vējš un vētra kuģa laivu, kas veda ekspedīcijas slimos matrožus, izmeta Patvēruma līča krastā. Šeit iezemiešu virsaitis Naginui frančus uzņēma jo laipni un pat uzaicināja savā būdā. Viss noritēja labi līdz brīdim, kad tika nozagta viena no Sirvila laivām. Sirvils velti prasīja to atpakaļ un beidzot nolēma sodīt zādzību, nodedzinot vienu no ciemiem. Šī briesmīgā un netaisnīgā atriebība, bez šaubām, veicināja tos asiņainos notikumus, kas pēc tam risinājās Jaunzēlandē.
1769. gada 6. oktobrī šais krastos ieradās slavenais Kuks. Viņš noenkuroja savu kuģi «Centība» Taueroa līcī un mēģināja nodibināt ar iezemiešiem draudzīgas attiecības. Taču, lai draudzētos ar iezemiešiem, vispirms vajadzēja tos sagūstīt. Un Kuks, daudz nedomādams, saņēma gūstā divus trīs mežoņus un pierādīja viņiem savu labo gribu ar varu. Apveltījis gūstekņus ar dāvanām, Kuks lika viņus aizvest atpakaļ uz krastu. Drīz vien, bijušo gūstekņu uzmundrināti, pie kuģa piebrauca vesels bars iezemieši»
1769. gada 6. oktobri ieradās slavenais Kuks.
un uzsāka ar eiropiešiem maiņas tirdzniecību. Pēc dažām dienām Kuks iebrauca Hauka līcī, plašā ieliekumā ziemeļu salas austrumu piekrastē. Tur viņš sastapa kareivīgus, skaļus un izaicinošus iezemiešus. Viņi bija tik nekaunīgi, ka Kuks uzskatīja par vajadzīgu nomierināt iezemiešus ar lielgabala šāvienu.
20. oktobrī «Centība» izmeta enkuru Tokomalu līcī, kura krastos dzīvoja apmēram divsimt cilvēku liela, miermīlīga cilts. Botāniķi, kas bija uz
kuģa, veica šai piekrastē vērtīgus pētījumus, un iezemieši veda viņus uz krastu savās pirogās. Kuks apmeklēja šeit divus ciematus, kurus apjoza sēta, vaļņi un divi grāvji — tas liecināja par iezemiešu zināšanām nocietinājumu celšanas mākslā. Viņu galvenais nocietinājums pacēlās uz klints, kas paisuma laikā pārvērtās par īstu salu, pat vairāk nekā salu, jo ūdens to ne vien apņēma, bet arī mutuļodams plūda cauri dabiskai, sešdesmit pēdas augstai arkai, uz kuras slējās šis nepieejamais cietoksnis. Piecu mēnešu laikā savācis bagātīgu dažādu retumu klāstu, vietējos augus, etnogrāfiskus un etnoloģiskus dokumentus, kā arī nosaucis savā vārdā jūras šaurumu, kas šķir abas salas, Kuks 31. martā atstāja Jaunzēlandi. Nākamajos ceļojumos viņarn bija lemts šeit atgriezties.
Patiesi, 1773. gadā slavenais jūras braucējs atkal ieradās Hauka līcī, kur kļuva par liecinieku kanibālisma skatiem. Taču šoreiz pārmetumu bija pelnījuši viņa paša ļaudis. Kuģa virsnieki atrada krastā kāda jauna mežoņa sakropļotus locekļus, atveda tos uz kuģa, izcepa un pēc tam piedāvāja mežoņiem, kas alkatīgi metās cienastam virsū. Cik nožēlojama nodarbošanās — gatavot ēdienu cilvēkēdājiem!
Savā trešajā ceļojumā Kuks vēlreiz apmeklēja šīs salas, kuras vienmēr viņu vilināja un kurās viņš gribēja pabeigt savus hidrogrāfiskos pētījumus. Uz visiem laikiem Jaunzēlandi Kuks atstāja 1777. gada 25. februārī.
1791. gadā Vankuvers divdesmit dienas stāvēja noenkurojies Tumšajā līcī, taču šai laikā viņš neko neizdarīja nedz dabaszinātņu, nedz ģeogrāfijas labā. 1793. gadā Antrkasto iezīmēja kartē Ikanamaui salas ziemeļu piekrasti divdesmit piecu jūdžu garumā. Tirdzniecības kuģu kapteiņi Hau- zens un Dalrimps, bet vēlāk arī Bādens, Ričardsons un Mūdijs apstājās šo salu piekrastē uz īsu laiku. Ārsts Sevidžs, kas Jaunzēlandē uzturējās piecas nedēļas, ieguva daudz interesantu novērojumu par jaunzēlandiešu tikumiem.
1805. gadā virsaiša Rangihu saprātīgais brāļadēls Duatara uzkāpa uz kuģa «Argo», kurš bija noenkurojies Salu līcī un kuru komandēja kapteinis Bādens.
Varbūt kādreiz Duataras piedzīvojumi sniegs kādam maoru Homēram bagātīgu vielu varoņpoemas sižetam. Viņš pieredzēja gan bēdas, gan netaisnību, gan sliktu apiešanos. Nodevība, ieslodzījums cietumā, sitieni un ievainojums — lūk, ko saņēma nabaga mežonis kā samaksu par uzticīgu kalpošanu. Kāds gan priekšstats viņam varēja rasties par cilvēkiem, kas dēvē sevi par civilizētiem! Duataru aizveda uz Londonu un padarīja par pēdējās šķiras matrozi, ko varēja piekaut un izsmiet visa komanda. Ja nebūtu gadījies mācītājs Mārsdens, nelaimīgais jauneklis neizciestu šīs mokas. Misionārs ieinteresējās par jauno mežoni, kurā viņš saskatīja godīgu un krietnu raksturu, apbrīnojamu lēnprātību, pateicību un laipnību. Mārsdens uzdāvināja savam mīlulim vairākus maisus labības un darbarīkus, kas bija domāti viņa dzimtās zemes apstrādāšanai. Taču šo pieticīgo dāvanu viņam nozaga. Neveiksmes un ciešanas vajāja nelaimīgo Duataru līdz pat 1814. gadam, kad viņam beidzot laimējās atgriezties savu senču zemē. Viņš steidzās ievākt mokpilnās dzīves augļus, taču nāve pārsteidza viņu divdesmit astoņu gadu vecumā — tieši tad, kad viņš gatavojās pārveidot savu daudz cietušo dzimteni. Šī nelabojamā nelaime uz ilgiem gadiem aizkavēja Jaunzēlandes civilizāciju. Neviens nevar aizstāt gudru un krietnu cilvēku, kura sirdī kvēl mīlestība uz labu un mīlestība uz savu tēvzemi!