Līdz pat 1816. gadam par Jaunzēlandi neviens neinteresējās. Šai gadā Toinpsons, 1817. gadā Lidiards Nikolass, 1819. gadā Mārsdens izpētīja vairākus abu salu apgabalus, bet 1820. gadā Ričards Kruiss, astoņdesmit ceturtā kājnieku pulka kapteinis, nodzīvoja šais salās desmit mēnešus, savākdams daudz vērtīgu materiālu par iezemiešu paražām.
1824. gadā «Gliemežvāka» kapteinis Diperejs uzturējās piecpadsmit dienas Salu līcī, un par iezemiešiem viņš varēja sacīt vienīgi atzinīgus vārdus.
Pēc tam 1827. gadā angļu valzivju mednieku kuģim «Merkūrijs» vajadzēja aizstāvēties pret asinskārajiem iezemiešiem. Tai pašā gadā kapteini Dijonu iezemieši divas reizes uzņēma ar vislielāko viesmīlību.
1827. gada martā kuģa «Astrolaba» kapteinis slavenais Dimons d'Irvils pilnīgi bez ieročiem nesodīti pavadīja vairākas dienas jaunzēlandiešu vidū. Viņš apmainījās ar iezemiešiem dāvanām, klausījās viņu dziesmas, gulēja viņu būdās un netraucēts izdarīja kartogrāfiskos mērījumus, kas deva iespēju sastādīt flotei precīzas kartes.
Turpretī nākamajā gadā angļu briga «Heivs», kuru komandēja Džons Džeimss, uzturējusies kādu laiku Salu līcī, devās uz Austrumu zemesragu, kur angļiem daudz ciešanu sagādāja viltīgais virsaitis Enararo. Vairāki jūrnieki gāja bojā šausmīgā nāvē.
Šie pretrunīgie notikumi, kad laipnību pēkšņi nomaina nežēlība, ļauj secināt, ka bieži vien jaunzēlandiešu nežēlība nav bijusi nekas cits kā atriebība. Iezemiešu izturēšanās bija atkarīga no kapteiņu izturēšanās. Tiesa, reizēm iezemiešu uzbrukumiem nebija nekāda attaisnojuma, taču lielākoties tos izraisīja paši eiropieši. Diemžēl ciest nācās arī tiem, kas nemaz nebija to pelnījuši.
Pēc d'Irvila Jaunzēlandes etnogrāfiju papildināja kāds drosmīgs pētnieks, kas divdesmit reizes bija apbraucis visu zemeslodi. Tas bija anglis Ērls, īsts zinātnieks klaidonis. Viņš apmeklēja līdz šim neizpētītus apvidus abās salās, un, lai arī viņam pašam nebija nekāda iemesla sūdzēties par iezemiešiem, taču ne vienu reizi vien viņš bija liecinieks tam, kā viņi mielojās ar cilvēku gaļu. Jaunzēlandieši ar atbaidošu kārību aprija cits citu.
Šādus pašus skatus novēroja arī kapteinis Laplass, kas 1831. gadā uzturējās Salu līcī. Tagad iezemiešu slaktiņi bija kļuvuši nesalīdzināmi asiņaināki, jo mežoņi bija iemācījušies apbrīnojami veikli apieties ar šaujamiem ieročiem. Kādreiz ziedošie un biezi apdzīvotie Ikanamaui salas novadi pārvērtās īstos tuksnešos. Bija izzudušas veselas ciltis, tāpat kā veseli ganāmpulki aunu tiek izcepti un apēsti.
Misionāri velti cīnījās, lai apvaldītu asiņainos instinktus. 1808. gadā baznīcas misionāru biedrība nosūtīja savus pieredzējušākos aģentus — ja vien šāds vārds viņiem piedien — uz ziemeļu salas galvenajām apdzīvotajām vietām. Taču jaunzēlandiešu barbarisms piespieda misionārus sašaurināt savu darbību. Tikai 1814. gadā Duataras aizbildnis Mārsdens, Hols un Kings nopirka no virsaišiem divi simti akru lielu zemes gabalu par divpadsmit dzelzs cirvjiem. Tur viņi nodibināja Anglikāņu biedrības sēdekli.
Sākums bija grūts. Taču beidzot iezemieši sāka respektēt misionāru dzīves veidu. Viņi pieņēma misionāru aizgādību un mācību. Iezemiešu daba kļuva maigāka. Viņu sirdīs pamodās pateicības jūtas. 1824. gadā jaunzēlandieši pat aizstāvēja savus arikus, tas ir, garīdzniekus, pret rupjajiem matrožiem, kas viņus apvainoja un draudēja pārmācīt.
Ar laiku misija sāka uzplaukt par spīti no Portdžeksonas izbēgušajiem katordzniekiem, kas iezemiešus demoralizēja. 1831. gadā evaņģēliskās misijas avīze ziņo par divām lielām apmetnēm: vienu pie Kidikidi jūras šauruma, kas ved uz Salu līci, otru — Paihiā pie Kavakava upes. Iezemieši, kas bija pieņēmuši kristīgo ticību, ariku vadībā būvēja ceļus cauri mūžamežiem un cēla tiltus pār upēm. Misionāri pēc kārtas devās sludināt reliģiju uz tālajām ciltīm, cēla dievnamus no niedrēm un koku mizām, dibināja skolas jaunajiem iezemiešiem, un virs šo primitīvo būvju jumtiem plīvoja misijas karogs ar Kristus krustu un vārdu «Rongopai», kas jaunzēlandiešu valodā nozīmē «Evaņģēlijs».
Diemžēl misionāru ietekme nekur tālāk par viņu apmešanās vietām nesniedzās. Visas klejojošās jaunzēlandiešu ciltis vairās no misionāriem. Kristītie iezemieši no kanibālisma gan atteikušies, taču arī šiem jaunatgrieztajiem kristiešiem nevar uzlikt pārāk smagus pārbaudījumus. Viņos aizvien vēl saglabājusies instinktīva asinskāre.
Sai mežonīgajā zemē nemitīgi plosās karš. Jaunzēlandieši nav līdzīgi neattīstītajiem austrāliešiem, kas bēg no uzbrūkošajiem eiropiešiem. Viņi izrāda pretestību, viņi aizstāvas, viņi ienīst savus apspiedējus, patlaban šis neremdināmais naids liek viņiem uzbrukt angļu emigrantiem. Šo lielo salu nākotne atrodas svaru kausos. Vai šī zeme drīz kļūs civilizēta vai ari vēl ilgus gadu simteņus atradīsies mežonībā — to izšķirs ieroči.
Tā Paganels, degdams nepacietībā ātrāk redzēt jaunu zemi, atainoja savā iztēlē Jaunzēlandes vēsturi. Taču nekas šai vēsturē nedeva tiesību nosaukt šīs divas salas par kontinentu. Daži dokumenta vārdi bija iekvēlinājuši ģeogrāfa iztēli, taču balsieni coniin spītīgi atturēja viņu sniegt jaunu dokumenta skaidrojumu.