III nodaļa
JAUNZĒLANDES SLAKTIŅI
31. janvārī, piektajā dienā pēc izbraukšanas, «Makarijs» vēl nebija pieveicis ne divas trešdaļas jūras ceļa no Austrālijas līdz Jaunzēlandei. Vils Hellijs nelikās ne zinis par kuģa vadīšanu, atstādams visu komandas ziņā. Vispār kapteinis tikpat kā nebija redzams, un tas pasažierus nemaz neapbēdināja. Pret to, ka rupjais saimnieks visu laiku uzturas savā kajītē, nevienam nevarētu būt nekādu iebildumu, ja vien viņš katru dienu netem- ptu džinu un brendiju. Matroži labprāt sekoja kapteiņa paraugam, un, šķiet, vēl neviens kuģis nav bijis tik ļoti pamests likteņa varā kā «Makarijs» no Tufolda līča.
Šī nepiedodamā bezrūpība lika Džonam Menglam allaž būt modram. Ne vienu reizi vien Milredijs un Vilsons bija metušies pie stūres, kad briga draudēja bīstami sasvērties uz sāniem. Bieži vien Vils Hellijs abus matrožus par to nolamāja visrupjākajiem vārdiem. Milredijam un Vil- sonam tā vien niezēja rokas sasiet šo pļēguru un iemest kādā tilpnē, lai tup līdz ceļojuma beigām. Džonam Menglam tikai ar pūlēm izdevās apvaldīt abu matrožu taisnīgo sašutumu.
Jaunais kapteinis bija gaužām nobažījies par stāvokli uz kuģa. Lai nesabrauktu Glenervenu, viņš runāja par savām bažām vienīgi ar majoru un Paganelu. Maknebs deva viņam tādu pašu padomu kā Milredijs un Vilsons.
— Ja vien šāds solis jums liksies nepieciešams, Džon, — majors sacīja, — jums bez svārstīšanās jāuzņemas kuģa komandēšana vai vadīšana, kā jums labāk patīk. Kad būsim izkāpuši Oklendā, šis pļēgurs atkal kļūs par kuģa saimnieku un varēs pēc sirds patikas laisties dibenā ar visu savu «tupeli».
— Protams, mister Makneb, es darīšu to, ja tas būs nepieciešams, — Džons Mengls atbildēja. — Kamēr mēs atrodamies atklātā jūrā, pietiek vienīgi ar uzraudzību. Gan es, gan mani matroži vienmēr esam uz klāja. Taču, ja Vils Hellijs neatgūs skaidru prātu, kad kuģis tuvosies krastam, jāatzīst, es jutīšos ārkārtīgi nelāgi.
— Vai jūs nevarēsit uzņemt vajadzīgo kursu? — Paganels vaicāja.
— Tas nemaz nebūs tik viegli, — Džons Mengls atbildēja. — Lai cik dīvaini tas izklausītos, uz kuģa nav nevienas jūras kartes!
— Tiešām?
— Tā tas ir. «Makarijs» brauc tikai starp Ēdeni un Oklendu, un Vils Hellijs tik pamatīgi ielāgojis šo ceļu, ka viņam nav vajadzīgi nekādi aprēķini.
— Viņš droši vien ir pārliecināts, ka briga pati zina ceļu un iet vajadzīgajā virzienā bez vadīšanas, — Paganels piebilda.
— Es gan nepaļaujos uz kuģiem, kas paši sevi vada, — Džons Mengls atsaucās, — un, ja Vils Hellijs, tuvojoties krastam, būs piedzēries, viņš nostādīs mūs neapskaužamā stāvoklī.
— Cerēsim, ka šis pļēgurs nāks pie prāta, — Paganels noteica.
— Tātad nepieciešamības gadījumā jūs nevarēsit ievest «Makariju» Oklendas ostā? — Maknebs vaicāja.
— Bez kartes tas nav iespējams. Piekrastes stāvie krasti ir ārkārtīgi bīstami. Tāpat kā Norvēģijā, salas krastu izrobo vesela virkne visdīvainākās formas fjordu. Netrūkst arī zemūdens klinšu, un vajadzīga liela pieredze, lai izvairītos no tām. Pat visizturīgākais kuģis neglābjami ietu bojā, ja tā ķīlis uzdurtos kādai no klintīm, kas atrodas dažas pēdas zem ūdens.
— Un tad kuģa komandai un pasažieriem neatliek nekas cits kā meklēt glābiņu krastā? — majors jautāja.
— Tieši tā, mister Makneb, ja vien laika apstākļi atļaus to izdarīt.
— Riskanta izeja! — Paganels atsaucās. — Jaunzēlande nav viesmīlīga zeme. Kuģiniekam krastā draud tikpat lielas briesmas kā krasta tuvumā!
— Jūs runājat par maoriem, Paganela kungs? — Džons Mengls jautāja.
— Jā, dārgais draugs. Slava par viņiem izplatījusies visā Indijas okeānā. Tie nav biklie un neattīstītie austrālieši, bet gudra un asinskārīga cilts, cilvēkēdāji, no kuriem žēlastības nav ko gaidīt.
— Tātad, ja kapteinis Grants būtu cietis avāriju pie Jaunzēlandes krastiem, jūs nemaz neieteiktu doties viņu meklēt?
Ne vienu reizi vien Milredijs un Vilsons metas pie stūres.
— Pārmeklēt varētu vienīgi krastus, kur mēs, iespējams, atrastu «Britānijas» paliekas, — ģeogrāfs atbildēja. — Turpretī doties zemes iekšienē būtu gluži veltīgi. Ikviens eiropietis, kas uzdrošinās spert kāju šai baismajā zemē, nokļūst maoru rokās, un ikviens maoru gūsteknis neglābjami nolemts nāvei. Es mudināju savus draugus doties caur pampām, šķērsot Austrāliju, taču es nekad, nekad nevilināšu viņus pastaigāties pa Jaunzēlandes takām. Lai dievs mūs visus pasargā no šiem asinskārajiem mežoņiem!
Paganela bažas bija pilnīgi pamatotas. Jaunzēlandei ir nelāga slava. Jau kopš atklāšanas brīža šais salās risinājušies daudzi asiņaini notikumi.
Mocekļu nāvē bojā gājušo saraksts ir garš. Asiņaino kanibālisma hroniku atklāja pieci Ābela Tasmāna matroži, kurus iezemieši nogalināja un apēda. Tāds pats liktenis piemeklēja kapteini Takniju un visu viņa laivas komandu. Fovo jūras šauruma austrumu krastā mežoņi notiesāja piecus «Sidnejkova» zvejniekus. Vēl jāpiemin šonera «Brāļi» četri matroži, kas dabūja galu Molinē ostā, vairāki ģenerāļa Geitsa kareivji, trīs dezertieri no kuģa «Matilde» un, beidzot, kapteinis Marions Difrēns, kura bēdīgais liktenis ir visiem zināms.
1772. gada 11. maijā pēc pirmā Kuka ceļojuma franču kapteinis Marions iebrauca Salu līcī ar kuģi «Maskarēns» un vēl «Kastrijs», ko komandēja kapteinis Krozē. Viltīgie jaunzēlandieši atbraucējus sagaidīja ārkārtīgi laipni. Viņi izlikās pat bikli un uzkāpa uz kuģiem tikai pēc tam, kad bija saņēmuši dāvanas un ilgāku laiku brāļojušies.