Viņu virsaitis, gudrais Takuri, pēc Dimona d'Irvila liecībām, piederēja pie Vangaruas cilts un bija tā jaunzēlandieša radinieks, ko divus gadus pirms kapteiņa Mariona ierašanās Sirvils bija nodevīgi aizvedis sev līdzi.
Dzīvodams zemē, kur katra maora gods prasa atriebt pārestību ar asinīm, Takuri nevarēja aizmirst netaisnību, kas bija nodarīta viņa ciltij. Viņš pacietīgi gaidīja ierodamies kādu eiropiešu kuģi, izdomāja atriebības plānu un izpildīja to ar stindzinošu aukstasinību.
Vispirms Takuri, izlikdamies, ka baidās no frančiem, darīja visu iespējamo, lai iemidzinātu viņu modrību. Kopā ar saviem pavadoņiem viņš bieži palika pa nakti uz franču kuģiem. Maori dāvināja kuģiniekiem labākās zivis. Viņiem līdzi brauca viņu meitas un sievas. Drīz vien iezemieši sauca virsniekus vārdos un aicināja viņus krastā ciemoties. Šādas laipnības iedrošināti, Marions un Krozē apbraukāja visu piekrasti, ko apdzīvoja četri tūkstoši iezemiešu. Viņi gāja atbraucējiem pretim bez ieročiem un centās iedvest pilnīgu uzticību.
Kapteinis Marions bija noenkurojies Salu līcī, lai apmainītu «Kastri- jam» mastus, kas pēdējās vētrās bija stipri cietuši. Tāpēc viņš devās izlūkgājienos dziļāk zemes iekšienē un 23. maijā uzgāja lielisku ciedru mežu divus ljē no krasta iepretim līcim, kas atradās vienu ljē no kuģu enkur- vietas.
Mežā tika ierīkota nometne, kur divas trešdaļas matrožu, bruņojušies cirvjiem un citiem darbarīkiem, cirta kokus un laboja ceļus, kas veda uz līci. Atbraucēji ierīkoja vēl divas apmetnes: vienu līča vidū Motuaro saliņā, kur pārveda ekspedīcijas slimniekus, kā ari kuģu kalējus un muciniekus, otru — okeāna krastā, pusotra ljē no kuģiem. Šī apmetne uzturēja sakarus ar mastu cirtēju nometni. Visās šais vietās jūrniekiem dažādos darbos palīdzēja spēcīgie un pakalpīgie iezemieši.
Tomēr kapteinis Marions līdz šim uzskatīja par vajadzīgu ievērot zināmu piesardzību. Tā iezemieši nekad nekāpa uz kuģiem ar ieročiem, bet laivas devās uz krastu labi apbruņotas. Taču iezemiešu izturēšanās padarīja aklu ne vien Marionu, bet pat vispiesardzīgākos virsniekus, un ekspedīcijas vadītājs pavēlēja turpmāk ieročus laivās līdzi neņemt. Veltīgi kapteinis Krozē centās pārliecināt Marionu šo pavēli atsaukt. Tam nebija nekādu panākumu.
Tagad jaunzēlandieši izrādīja vēl lielāku laipnību un padevību. Viņu virsaiši un franču virsnieki dzīvoja kā vislabākie draugi. Takuri vairākkārt atveda uz kuģa arī savu dēlu un ļāva tam pārgulēt pa nakti kajītē. 8. jūnijā, kad Marions ieradās svinīgā vizītē pie virsaiša, iezemieši viņu pasludināja par visas zemes «lielo virsaiti» un godinot izrotāja viņa matus ar četrām baltām spalvām.
Tā pagāja trīsdesmit trīs dienas kopš kuģu ierašanās Salu līcī. Mastu darbi secās. Kuģi uzņēma saldūdens krājumus no Motuaro saliņas avotiem. Kapteinis Krozē pats vadīja namdaru brigādi, un, šķiet, nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka pasākums beigsies laimīgi.
12. jūnijā pulksten divos komandiera laiva bija sagatavota zivju zvejai netālu no ciemata, kur dzīvoja Takuri. Marions iekāpa laivā kopā ar diviem jauniem virsniekiem — Vodrikūru un Lehu, vienu brīvprātīgo, mantzini un divpadsmit matrožiem. Viņus pavadīja Takuri un pieci iezemiešu virsaiši. Nekas neliecināja par drausmīgo traģēdiju, kas drīz vien piemeklēja eiropiešus, no kuriem paglābās tikai viens.
Laiva atgrūdās no borta, aizslīdēja uz krastu un drīz vien izzuda skatienam.
Vakarā kapteinis Marions neatgriezās. Par to neviens neuztraucās. Uz kuģa palikušie nosprieda, ka kapteinis aizbraucis uz namdaru nometni un palicis tur pa nakti.
Nākamajā rītā pulksten piecos «Kastrija» laiva, kā parasti, devās pēc saldūdens uz Motuaro saliņu. Laiva atgriezās atpakaļ bez kādiem starpgadījumiem.
Pulksten deviņos no rīta «Maskarēna» sardzes matrozis ieraudzīja jūrā kādu cilvēku, kas pēdējiem spēkiem peldēja uz kuģi. Pretī izsūtītā laiva nogādāja viņu uz kuģa.
Tas bija Tērners, viens no kapteiņa Mariona matrožiem. Sānos viņam bija divas šķēpa atstātas brūces. No septiņpadsmit vīriem, kas iepriekšējā dienā bija atstājuši kuģi, atpakaļ atgriezās vienīgi viņš.
Biedri apbēra Tērneru jautājumiem, un drīz vien šaušalīgā drāma kļuva zināma visos sīkumos.
Nelaimīgā Mariona laiva piestājusi krastā pie ciemata pulksten septiņos no rīta. Mežoņi līksmi skrējuši pretī viesiem. Viņi uz pleciem iznesuši malā virsniekus un tos matrožus, kas brienot negribējuši samērcēt kājas. Krastā franči vairs nav turējušies vienkopus.
Šķēpiem un vālēm bruņojušies mežoņi tūdaļ metušies viņiem virsū, desmit uz vienu, un apslaktējuši visus. Vienīgi ievainotajam Tērneram izdevies izbēgt no vajātājiem un paslēpties biezoknī. No turienes viņš redzējis šaušalīgus skatus. Mežoņi rāvuši nost nogalinātajiem drēbes, uzšķērduši vēderus un kapājuši gabalos savus upurus …
Tad Tērners nepamanīts iemeties jūrā, kur vēlāk viņu vairs tikko dzīvu uzņēma «Maskarēna» laiva.
Šis stāsts abu kuģu komandām lika nodrebēt šausmās. Atskanēja saucieni pēc atriebības. Taču, pirms atriebj mirušos, vajadzēja glābt dzīvos. Krastā atradās trīs nometnes, ko ielenca tūkstošiem pēc asinīm izslāpušu mežoņu, kuru ēstgriba jau bija iekairināta.
Tā kā kapteinis Krozē bija palicis pa nakti nometnē pie mastu cirtējiem, pirmos neatliekamos pasākumus veica kapteiņa palīgs Diklemērs. Viņš nosūtīja uz krastu «Maskarēna» laivu ar kareivju nodaļu, kuru komandēja viens virsnieks. Šim virsniekam vispirms vajadzēja gādāt par namdaru glābšanu. Braukdams gar krastu, viņš ieraudzīja sēklī izmesto kapteiņa Mariona laivu un izkāpa malā.
Kapteinis Krozē, kurš, kā jau teikts, atradās namdaru nometnē un neko nezināja par slaktiņu, pulksten divos pēc pusdienas ieraudzīja tuvojamies karavīru nodaļu. Nojauzdams nelaimi, Krozē steidzās pretī, un drīz vien viņš zināja patiesību. Baidīdamies, ka bēdu vēsts varētu satracināt jūrniekus, viņš aizliedza tiem stāstīt par notikušo.